Jautāju, vai laulībā ir svarīga mīlestība vai arī tās ir citas jūtas, kas gadu gaitā stājas mīlestības vietā? 0
– Manuprāt, nekas stabilāks par mīlestību nemaz nav iespējams. Mīlestība ir visuniversālākās, skaistākās jūtas pasaulē, kas iespējamas vienam cilvēkam pret otru, pret bērniem, vecākiem, arī pret dzimto zemi. Tikai mīlestība sniedz tās ļoti pamatīgās, noturīgās izjūtas, to vilkmi, maigumu, siltumu, var pat teikt, magnētismu. Jaunībā mīlestību bieži mēdz jaukt ar kaislību. Kaislība, kuras pamatā ir tikai fiziska pieķeršanās, uzjundī taureņus vēderā un pēc tam izgaist, – secina Zane.
– Mana mamma mūsu mājās nodrošina omulību un pastāvīgu siltuma sajūtu. Pateicoties viņai, mūsu ģimenes modelis vispār var funkcionēt. Tad, kad mums ar Vili kādā brīdī beidzot ir laiks mierīgi patērzēt, mēs runājam par visu – par darbu, politiku, sadzīvi, attiecībām, arī filozofiskiem jautājumiem. Nav tāda jautājuma, par kuru mēs abi nevarētu runāt.
Strīdējāmies tikai pirmajos laulības gados. Domstarpības gan mums mēdz būt arī tagad un tās mēs runājot risinām, bet diez vai to var nodēvēt par strīdēšanos. Problēmgadījumos izlīdzamies ar humoru un daudz smejamies. Neatceros nevienu situāciju, kad domstarpības būtu bijušas tik lielas, ka mēs paceltu balsi vai katrs dotos uz savu pusi, – stāsta aktrise.
Kas ir Daudziņu pāra laimīgās laulības noslēpums?
– Manuprāt, tas, ka mēs viens otru sen jau vairs necenšamies pārveidot un uztiept savus plānus. Ja vēlamies kaut ko darīt kopā, laikus ieplānojam, jo katrs esam aizņemts savos darbos, – teic Zane, – bet retajos kopīgajos brīžos labprāt braucam uz savām lauku mājām, kur darāmā nekad netrūkst. Tā, var teikt, ir mūsu paradīze zemes virsū.
Vislielāko dzīves jēgu saskatu mūsu bērnos. Viņu piedzimšana, manuprāt, ir skaistākais, kas ar diviem cilvēkiem var notikt. Tajā brīdī, kad strādā ar zemi – rok, stāda vai ravē –, galvā taču nerodas izmisīgi jautājumi par dzīves jēgas meklējumiem. Tobrīd cilvēks jūtas jēgpilns. Tāpat ir ar bērniem. Kad auklē bērniņu, nekad neuzmācas izmisīgas pārdomas – vai tikai mana dzīve nav bezjēdzīga. Šajā mirklī cilvēks jūtas piepildīts. Vismaz ar mani tā ir. Kāpēc skolotāji bieži vien apgalvo, ka jūtas jauni? Jo starp skolēniem un skolotājiem notiek spēcīga enerģijas apmaiņa, kas abpusēji bagātina. Bērnos slēpjas spēcinošs kods. Raugoties uz bērniem, prātā nāk pavasaris, kad viss pumpuro un plaukst. Tas dod cerību, ka nākotne būs, – teic Zane.
