Droši vien Zanei, kura teju jau divdesmit gadus ir precējusies, nav viegli nospēlēt sievieti, kura vēl tikai meklē savu vienīgo, liktenīgo vīrieti? 0
– Laulības dzīvē patiešām esmu laimīga, jūtos atradusi savu vienīgo un īsto. Bet, iejūtoties Birutas ādā, man nācās uzjundīt jaunības izjūtas. Laiku, kad agrā jaunībā meitenes dažkārt mēdz justies kā vecmeitas un neveiksminieces, kā Saulcerītes stikla zārkā, kuras neviens nenāk modināt. Man šķiet, gandrīz katra sieviete ir saskārusies ar vientulības izjūtu, pat ja ir vīriešu aplidota. Jo tad šķiet, ka neesi aplidota no īstajiem. Parakņājoties savā dzīves pieredzes bagāžā, šādas izjūtas var atrast, – stāsta Zane. Par laimi, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad Zane iepazinās ar savu nākamo vīru, tolaik topošo aktieri Vili Daudziņu, viņai, lai iekarotu puiša sirdi, nebija jāpielieto ne ieroči, ne citas radikālas metodes.
– Manuprāt, tāda skriešana cauri sienām ir pilnīgi bezjēdzīga. Ja cilvēks tur sirdi, acis un ausis vaļā, tad viņš neizbēgami sastaps savu vienīgo un īsto, – teic Zane. Pirms kļuva par pāri, Zane un Vilis bija pavirši pazīstami jau vairākus gadus. Kopā laivojuši un piedalījušies citos pasākumos. Bet tad kādu dienu atskanēja liktenīgais zvans. Patiesībā Vilis gribēja zvanīt kursabiedrenei Zanei Burnickai, bet sajauca numurus un piezvanīja otrai Zanei. Vēlāk viņš atzinās, ka bija priecīgs par šo nejaušo misēkli. Sarunas beigās puisis izmantoja izdevību uzaicināt meiteni uz tikšanos. Pirmajā randiņā abi devās pastaigāties pa zooloģisko dārzu. Daudz runāja un smējās. Zane saprata, ka Vilis ir interesants, aizrautīgs sarunbiedrs un pats galvenais – kopā ar viņu var justies brīvi. Tomēr pirmie divi laulības gadi aizritēja nebūt ne tik viegli.
– Šajā laikā starp mums notika cīņa par ietekmes zonām – kurš kuru. Atzīšos, man bija arī ļoti grūti pārkārtot savu domāšanu no romantiskiem priekšstatiem par laulības dzīvi uz reālu sapratni, ka dzīvē viss ir citādi. Jaunībā ļoti daudz lasīju, arī salkanus mīlas romānus. To iespaidā man šķita, ka tad, ja vīrs gultā nekaisa rožlapiņas, neiededz sveces un nedāvina rožu klēpjus, viņš mani nemīl. Daudz raudāju. Tikai vēlāk sapratu, ka mani ļoti, ļoti mīl, bet pavisam atšķirīgi. Ka uzmanības apliecinājumi ir ļoti spēcīgi, tikai tie ir jāpamana skatienā un ikdienas rūpēs. Mums abiem ir paveicies ar to, ka gan man, gan Vilim ir ļoti nopietna attieksme pret ģimeni kā institūciju. Ja reiz esam izdarījuši izvēli, tad uz mūžu. Ģimenes pamatideāls mums ir tas pats – neviens no mums negrib mainīt partnerus un mētāties no viena pie nākamā, – stāsta aktrise. Baznīcā pāris salaulājās divus gadus pēc laulības reģistrēšanas.
– Ja baznīcā, sakot vārdus “būsim kopā, līdz nāve mūs šķirs”, šo informāciju aizlaiž līdz kaulu smadzenēm, tā nostrādā ļoti pamatīgi. Tu patiešām apņemies un solies sev līdz asarām atbildīgi un nopietni. Lai gan apzinies, ka tie šķēršļi, kam var nākties kāpt pāri, var būt ļoti dažādi – slimība, vājības utt. Apņemšanās būt kopā, līdz nāve šķirs, manuprāt, ir gan skaista, gan traģiska. No vienas puses, tas ir brīnumaini, ka kaut ko tādu var solīt un just, bet, no otras puses, tobrīd man bija arī šausmīgi bail. Tagad sen jau vairs nebaidos, – stāsta Zane.
Šobrīd, kad laulības ostā pavadīti gandrīz divi desmiti gadu un ģimenē aug divi dēli, Zane savā vīrā augstu novērtē viņa pamatīgumu, viengabalaino raksturu un konkrētību, neizšķiežot laiku un spēkus dažādos virzienos. Zane teic – kamēr viņas profesionālā darbība izvērsusies ļoti plašā un krāsainā amplitūdā, gan strādājot par aktrisi, gan pasniedzot runas tehniku un studējot Kultūras akadēmijā doktorantūrā skatuves runu u. c., Vilis strikti iet vienā konkrētā virzienā. Šo īpašību viņā apbrīnoju, tā man palīdz justies stabili, teic Zane.
