“Darām visu, lai skolas noturētu klātienē.” Saruna ar izglītības un zinātnes ministri Muižnieci 49
Ilze Kuzmina, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces vasara pagāja, plānojot klātienes mācības par spīti kovida pandēmijai.
Diemžēl pirmās jaunā mācību gada nedēļas pagājušas lielā stresā: bijušas neizdarības ar skolēnu un skolu darbinieku testēšanu, kas radījis skolām lieku slodzi, turklāt nesaistītu ar mācību procesu, daļa skolēnu jau atkal mācās attālināti.
Tieši tāpēc, aicinot ministri uz sarunu, vispirms jautāju, vai mācību gada sākumā dotais solījums, ka skolas paliks atvērtas, joprojām šķiet izpildāms.
Anita Muižniece uzsver – neatkāpjamies un neatkāpsimies no šī solījuma. Un saka paldies kolēģiem valdībā, kas pēc ilgiem skaidrojumiem par to, cik nozīmīgi ir mācīties klātienē, stipri turas pie tā, ka skolas ir atvērtas.
Šobrīd daudzās skolās jau konstatēti saslimšanas gadījumi un klasei vai skolēnu grupai jādodas pašizolācijā.
Jā, bet, ka tā notiks, zinājām no pirmās dienas. Ja saslimstam ar gripu vai rotavīrusu, uz skolu taču nedodamies. Ar kovidu atšķirība tikai tā, ka jāizolē arī kontaktpersonas.
Kopumā situāciju vērtēju kā stabilu: darām visu un esam izdarījuši visu, lai skolas noturētu klātienē.
Taču ir ārkārtīgi skumji dzirdēt par gadījumiem, kad klase dodas karantīnā nevis bērna dēļ, kurš vēl nevar vakcinēties vai nav vakcinēts vecāku lēmuma dēļ, bet nevakcinēta pedagoga dēļ, kurš turklāt paguvis satikties ar 18 klasēm.
Tā konkrētā skolotāja nav bijusi vakcinēta, jo bija izslimojusi kovidu.
Katrā ziņā mums tādas informācijas nav. Šādi gadījumi ir atbilde uz jautājumu, kāpēc es un arī pārējie valdības locekļi iestājas par obligātu vakcināciju noteiktām profesiju grupām, tostarp pedagogiem. Svarīgi, lai mācības netiktu bremzētas nevakcinētu skolotāju dēļ.
Saeimā attiecīgais likumprojekts tika norakts.
Jā, bet mēs Ministru kabinetā neesam atteikušies no šīs prasības, tāpēc meklēsim citus ceļus, kā nodrošināt obligāto vakcināciju. (Intervija notika pirms valdības 28. septembra lēmuma, ka no 15. novembra skolās varēs strādāt tikai vakcinētie vai pārslimojušie pedagogi.) Saprotu, ka izlemt par vakcināciju var būt grūti, taču jāsaprot: pat ja kādā klasē atklāsies inficēts skolēns, vakcinēts pedagogs varēs turpināt darbu. Tātad mācību process netiks bremzēts.
Protams, klātienes mācības ir visas sabiedrības līdzatbildības jautājums, tomēr, kad pieņemu lēmumu strādāt skolā, tas nav tāds pats lēmums kā izvēlēties, piemēram, pārdevēja vai grāmatveža darbu.
Skolotāja darbam ir tas lielais virsmērķis dot kādam, palīdzēt kādam, sniegt izglītību Latvijas bērniem. Nav runa tikai par pareizām mācību metodēm, pareizu mācību materiālu izvēli. Ir jāsaprot, ka nedrīkstu apdraudēt bērnus, ko mācu, nedrīkstu pakļaut situācijai, kurā viņi nevar izglītoties.
Skolu darbu apgrūtina arī skolēnu saslimšana un nonākšana starp kontaktpersonām. Īpaši vecākajās klasēs: puse klases vakcinēta un nāk uz skolu, otra puse mācās attālināti… Vai skolām ir gana kapacitātes, lai arī šādos apstākļos visiem nodrošinātu mācības?
Tieši tāpēc tas, kā organizēt šo procesu, ir atstāts skolu vadības ziņā. Lēmumi ir ļoti dažādi. Ir kas labāk pilnībā pāriet uz attālinātām mācībām, nekā klasi dala. Ir gadījumi, kad skolotājam ir prasmes strādāt vienlaikus attālināti un klātienē, tad daļa tomēr nāk uz skolu.
Katrs direktors zina savus skolotājus un viņu prasmes, zina tehnoloģisko nodrošinājumu, zina situāciju konkrētajā skolas klasē. Vadoties pēc tā, pieņem lēmumu, kā tālāk darboties. Ir skolas, kas tiek galā ar kombinēto modeli.
Man šķiet loģiski, ka paļaujamies uz profesionālu skolvadību un skolotājiem, nevis nosakām visu no ministrijas. Skolotājiem arī nebūtu jāuzņemas lietas, ko viņi nespēj izdarīt. Atklāti jārunā ar savu vadību un katrā situācijā jāmeklē atbilstoši risinājumi.
Skaidrs, ka kombinēta, daļēji attālināta mācīšanās nebūs tāda pati kā tad, ja visi esam klātienē. Atslēga visos lēmumos ir saprātīgums.
Tomēr strādāt pandēmijas laikā skolām ir grūtāk nekā parasti. Rodas papildu pienākumi gan saistībā ar daļēji attālinātām mācībām, gan skolēnu testēšanu. Skolas prasa papildu finansējumu. Kāpēc valdībā joprojām nav lemts par tā piešķiršanu?
Attiecībā uz testēšanu atzīstu, ka viss nav gājis gludi. Ik pa laikam mainām testēšanas algoritmu. Ja arī turpmāk situācija joprojām būs tāda, ka skolām pašām jāšķiro stobriņi analīzēm, jāsūta laboratorijām skolēnu saraksti, ja joprojām skolas to vien darīs kā testēs, bet direktors plānos visas analīžu loģistikas, kas noteikti nebija sākotnējā iecere, noteikti prasīsim valdībai papildu finansējumu.
Uzreiz tas netika piešķirts, jo nebija iecerēts, ka skolām šis process būs tik apgrūtinošs un smagnējs.
Tajā pašā laikā skaidrs, ka kovids katrā profesijā pielicis klāt kādus papildpienākumus, par ko pirms diviem gadiem neviens nevarēja iedomāties. Piemēram, ka daudzās darbavietās apmeklētājiem būs jāskenē QR kodi.
Nenormālā situācijā ar to vienkārši jārēķinās, ka visiem ir kādi papildu darbiņi.
Ja tas ieilgst, protams, jāsaņem papildu samaksa.
Skaidrs, ka ieilgs, jo visu mācību gadu skolotājiem būs jāorganizē testēšana!
Pārejam uz testēšanas metodi, kurā izmanto sūkājamos kociņus. Manu dēlu skolā šo metodi jau izmanto. Atļāvos pajautāt klases audzinātājai, kā ar to iet.
Uzzināju, ka tas prasa tikai dažas minūtes: izdalīt stobriņus ar kociņiem, pagaidīt, kamēr bērni pusminūti tos patur mutē, un savākt. Vai tiešām šīs minūtes papildus jāapmaksā?
Arī testējamo saraksti skolām vairs nebūtu jāveido: tos laboratorijām pārsūtīs Nacionālais veselības dienests.
Kā nākotnē varētu aprēķināt skolotāju algas? Iepriekšējās ministres laikā darba grupa mēnešiem izstrādāja vienu modeli, nu jau uzradušies vēl divi…
Jā, kad ienācu ministrijā, mans birojs kopā ar ministrijas ierēdņiem izstrādāja vēl divus piedāvājumus. Apspriedīsim tos ar sociālajiem partneriem: pašvaldību, pedagogu un skolu direktoru pārstāvjiem.
Mērām temperatūru, konceptuāli runājam par to, vai vispār kādā no šiem virzieniem kāds gatavs skatīties, kādi plusi, kādi mīnusi. Oktobra sākumā plānojam doties uz valdību ar konceptuālu ziņojumu, kurā virzienā tālāk doties.
Nākamā gada 1. septembrī beidzas spēkā esošais pedagogu algu celšanas grafiks. Ir jāsaprot, ko tālāk. Kad virziens būs izvēlēts, tad veidosim jaunu darba grupu, kas izstrādās visas sīkās detaļas.
Līdzšinējais skolu finansēšanas modelis “nauda seko skolēnam” daudz kritizēts, taču viens no jaunajiem piedāvājumiem arī paredz naudas sekošanu skolēnam.
Pirmkārt, tas paredz aprēķināt, cik reāli valstij izmaksā viens skolēns. Šo finansējumu saņemtu nevis katra skola individuāli, kā ir pašreiz, bet pašvaldība atkarībā no tā, cik tajā ir skolēnu.
Pašvaldība atkarībā no finansējuma lieluma domātu, cik skolas ar šo finansējumu var atļauties, vienlaikus nodrošinot pedagogiem atbilstošu atalgojumu. Tātad tas pilnīgi nav tas pats “nauda seko skolēnam” princips, kas ir spēkā tagad.
Agrāk šī modeļa ietvaros arī nauda vispirms nonāca pašvaldībās, tā to sadalīja, dotējot mazās skolas uz lielo skolu rēķina. Skolu tīkls netika kārtots. Kāpsim uz tā paša grābekļa?
Es to nesauktu par grābekli. Tā būtiskā atšķirība, kāpēc tieši šobrīd tas var izdoties, ir pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma.
Vairs nav 119 pašvaldības, ir izveidoti lieli spēcīgi novadi, un ir jāiedarbina pašvaldību atbildība par skolu tīkla un izglītības stratēģijas plānošanu.
Līdzīgs modelis ir Igaunijā, un tur panākti ļoti labi rezultāti skolu tīkla kārtošanā. Latvijā viena skolēna izmaksas nav daudz mazākas kā Igaunijā, bet skolotāju atalgojums gan būtiski atšķiras, jo Latvijā viens skolotājs ir uz katriem astoņiem skolēniem, bet Igaunijā – uz katriem 15 skolēniem. Paši varam sarēķināt…
Tātad jaunā modeļa mērķis būs samazināt skolu un skolotāju skaitu?
Jaunā modeļa mērķis būs palielināt skolēnu/skolotāju proporciju un rosināt pašvaldības efektīvi izmantot savus resursus. Jau 2018. gadā teicu, ka maza skola automātiski nenozīmē sliktu kvalitāti un liela skola labu kvalitāti.
Tā uzskatu joprojām. Jaunais modelis ļauj pašvaldībām rīkoties elastīgāk, veidot skolu tīklu atbilstoši nepieciešamībai. Piemēram, Rīgā it kā ir viegli būt mobiliem, varētu taisīt lielas skolas, uz kurām sabrauc no visām pilsētas malām.
Tajā pašā laikā ir arī tālākas apkaimes kā Bolderāja un Jaunciems, kur mazu skolu saglabāšana varētu būt pamatota. Tad Rīga sakoncentrē resursus, kur tas ir iespējams, lai pietiktu naudas arī šādu mazu skolu uzturēšanai.
Vairs nebūs valdības noteikumu, kas nosaka, cik klasē jābūt skolēniem? Jo tiešām nav loģiski, ja ir vienādas prasības par minimālo skolēnu skaitu klasē gan pieprasītākajā centra ģimnāzijā, gan mazā apkaimes skoliņā…
Protams, ka tas nav loģiski un vēlamies to mainīt. Tāpēc arī tiek piedāvāti citi skolu finansēšanas modeļi, ne tikai tas, ko izstrādāja iepriekšējās ministres laikā.
Tad nauda sekotu klasei, nevis skolēnam, bet pēc būtības nekas nemainītos. Ministrijai un ministram joprojām būtu jādomā par minimālo skolēnu skaitu, jācenšas iedziļināties katras no teju 700 skolām īpašajā situācijā.
Bet kas tad notiks ar kvalitātes/kvantitātes rādītājiem vidusskolas klasēm, ko no nākamā gada taisījās ņemt vērā, aprēķinot skolu finansējumu?
Tie droši vien tiks piekoriģēti, bet par visām šīm detaļām pagaidām nevēlētos runāt, jo vēl šis trešais modelis nav izvēlēts. Tā ir vēl zaļa doma.
Fonds “Plecs” sadarbībā ar ministriju nesen veica pētījumu, kurā secināja, ka 30 procenti skolēnu ir pārslogoti. Kad interesējos, kas tiks darīts, lai tā nebūtu, lai, piemēram, stundu saraksti ir sabalansēti, ministrijā atbildēja, ka tas viss ir skolu ziņā. Tātad izpētām, pašausmināmies par rezultātiem, un viss?
Visi esam ļoti pieraduši, ka pie visa vainīga ministrija. Arī ja slikta veselība, vainīgs veselības ministrs. Taču valsts tikai iedod lielo rāmi, kurā darboties. Attiecībā uz stundu skaitu esam noteikuši stundu skaitu nedēļā un maksimālo stundu skaitu dienā. Protams, ka valsts, pieņemot šādus noteikumus, paļaujas, ka tie tiks saprātīgi piemēroti.
Skaidrs, ka stundu sarakstam jābūt sabalansētam. Ja manam bērnam kādās dienās būtu par daudz stundu un vēl čupa ar mājasdarbiem, noteikti vērstos pie klases audzinātājas, pie skolas vadības, prasītu, kas par lietu. Ja arī citiem vecākiem šķistu, ka kaut kas nav kārtībā, visticamāk, skolas padomē šo lietu atrisinātu.
Vecākiem jāsāk ļoti aktīvi iesaistīties skolas dzīvē, tad arī vairāk varēs panākt.
Pieredze liecina – šādas risināšanas beidzas ar to, ka skolas pārstāvji izskaidro – citāds stundu saraksts nav iespējams, jo trūkst skolotāju utt. Savukārt, ja būtu no augšas noteikti principi stundu saraksta veidošanai, skolas tomēr tos ņemtu vērā.
Nevar visu regulēt no augšas, ministrijā nav zināma katras skolas specifika.
Esam, piemēram, pateikuši, kādam jābūt starpbrīžu garumam, bet vienalga visās skolās tas nav vienādi, jo katrā skolā ir cita situācija. Ir skolas, kur starpbrīži ir garāki.
Kad sākās attālinātās mācības, man šķita, ka “zoom” stundas ir par agru, bet uzzināju, ka ir vecāki, kam patīk vēl vēlākas stundas, taču citi gribētu sākt daudz agrāk.
Ja es būtu populiste, teiktu, ka jāsāk mācīties pulksten 11, taču cikos tad beigtos stundas?
Runājot par skolēnu noslodzi, tā bieži vien saistīta ne tikai ar stundu skaitu, bet ar noslodzi ārpus skolas. Ja bērns iet gan sporta, gan mākslas skolā vai trīs un pat četros pulciņos, tas it kā ir ļoti labi, taču tā ir arī liela slodze.
Neilgi pēc jūsu stāšanās amatā jūsu priekšteces pieņemtais valsts sekretārs Jānis Volberts aizgāja no darba. Nu valsts sekretāre, faktiski ministrijas galvenā ierēdne, būs Līga Lejiņa, kas šo amatu jau ieņēma agrāk, bet ar kuras darbu ministre Šuplinska bija neapmierināta. Tagad Lejiņa strādās labāk?
Uz valsts sekretāra amatu bija izsludināts konkurss, kurā piedalījās 11 pretendenti, arī Līga Lejiņa. Viņai bija kāds ļoti spēcīgs konkurents. Nezinu, kurš tas bija, jo nebiju konkursa komisijā, taču zinu, ka dažās sadaļās viņam pat bija vairāk punktu, tomēr punktu kopsumma Lejiņai bija lielāka, kaut atšķirība bija minimāla.
Konkursa komisijā nepiedalījās neviens no mana biroja, to rīkoja Valsts kanceleja. Mērķis bija atlasīt nevis ministram, bet gan ministrijai vislabāko vadību. Kā mēs sastrādāsimies, laiks rādīs.
Kad biju ministrijas parlamentārā sekretāre, mūsu sadarbība bija ļoti laba. Man ir ļoti svarīgi, lai ministrijā būtu cilvēks, kas var sākt strādāt uzreiz, kas pārzina nozari.
Vēl viens jūsu komandas cilvēks ir parlamentārais sekretārs Sandis Riekstiņš. Viņam nav augstākās izglītības. Ja viņam Saeimā būs jāaizstāv kāds ministrijas priekšlikums par augstāko izglītību, viens no opozīcijas argumentiem varētu būt: neklausieties viņā, viņš neko no tā nesaprot.
Domāju, ka mēs lieliski tiksim ar visu galā. Man ir arī padomnieki, arī man kā ministrei ir mēle un mute un iespēja pašai piedalīties apspriedēs Saeimā. Labais tonis, manuprāt, ir ministram pašam aizstāvēt savus priekšlikumus.
Sanda Riekstiņa stiprā puse toties ir sporta jautājumu pārzināšana. Tā ir, ka katram cilvēkam ir gan spēcīgā, gan vājā puse. Viens politikā nav karotājs.
Vai jūs pati viņu izvēlējāties vai partija ieteica?
Jā, esmu dzirdējusi visādas baumas, ka Muižniece nedomā ar savu galvu. Taču es pati izvēlējos parlamentāro sekretāru.
Kas jums šajos mēnešos šķitis grūtākais ministres amatā?
Nav manā dabā teikt, ka kaut kas ir grūti.
Tad kas bijis lielākais izaicinājums?
Saprast to, ka jautājumi, kas ir svarīgi manai ministrijai, bet jārisina saziņā ar citām ministrijām, citām nav tik svarīgi. Piemēram, man vajag, lai skolas ir vaļā, bet sākumā pat prātā neienāca, ka, piemēram, Veselības ministrijai tas var nebūt topa jautājums.
Jāpieņem tas, ka nebūs tā – citas ministrijas iesprings uz IZM prioritātēm un atbilstoši rosīsies, piemēram, ātri sniegs atbildes, mums tikai jāgaida. Taču nu jau esmu sapratusi, kā sistēma strādā, un darbi iet raitāk.
Vēl ir grūti pierast, ka tagad esmu publiskāka persona nekā tad, kad biju vienkārši Saeimas deputāte. Pamanu, ka, piemēram, veikalā uz mani vairāk skatās.
Gribētos, ja neesmu darbā, novilkt ministra žaketi un iet uz veikalu treniņbiksēs, t-kreklā un ērtos apavos, kā darīju agrāk. Tomēr nākas vairāk pucēties.
Citādi kāds nofotografēs un ieliks soctīklos bildi: “Skat, kāda mums ministre!”
It kā smieklīgi, bet tā tas ir! Pat uz mežu ar suni braucot, jādomā, vai bize kārtīgi sapīta.
Un kas sagādā prieku?
Man patīk mans darbs, bet es no katra darba gūstu baudu. Man ļoti patika strādāt arī Saeimā un kā parlamentārajai sekretārei. Arī šo laiku es izbaudu. Kaut miegam laika ir maz, nogurums ir liels, bet tajā pašā laikā ir milzu iespējas kaut ko paveikt.
Lielākais prieks ir par to, kas izdevies, pat ja tās nav lielas lietas. Tas pats 1. septembris… Jā, viss nav tik gludi, kā iecerēts, taču bērni ir skolā, kaut bija skeptiķi, kas visu vasaru teica, ka nekas tur nesanāks.
Zinu, ka medaļu par to, ka izdevies, neviens nedos; paldies arī neteiks, taču man pašai ir prieks, ka esmu izdarījusi, ko apņēmos. Tas ir ļoti liels gandarījums. Lielāko prieku sagādā, ja zinu, ka izdarīju visu, ko varēju, nevis kaut ko noslinkoju.
Esat trīs bērnu mamma. Kā ģimene izjūt jūsu jauno amatu?
Ir tā, ka dēliem manis šobrīd pietrūkst. Meita jau ir pusaudze, bet tik forša! No vienas puses, ļoti priecājas par mani, saka, ka lepojas par mani, bet, no otras puses, skumst, ja trūkst laika kaut ko kopā darīt.
Vīrs ar jauno situāciju tiek galā gluži labi. Iespējams, tāpēc, ka mēs esam arī līdz šim otram ļāvuši dzīvot diezgan brīvi. Kaut šad tad esmu papukstējusi, ka vīrs ar draugiem brauc makšķerēt, lielas problēmas no tā neesmu radījusi.
Tieši tāpat arī viņam nav problēmu ļaut man darīt savas lietas. Nepiesienam viens otru sev klāt. Vīrs saprot, ka šajā darbā tā ir, ka varu arī vēlā vakarā vēl būt darbā.
Vienmēr var gribēt, lai kaut kas ir labāk un foršāk, un varbūt kaut kad nožēlošu, ka tagad maz esmu ar ģimeni. Taču, no otras puses: svarīgi, lai to laiku, kas mums ir, kopā pavadām kvalitatīvi.
Var arī daudz būt mājās, taču visu vakaru kopā skatīties televizoru. Kāda tad ir pievienotā vērtība kopā būšanai? Šobrīd to laiku, kas mums ir, pavadām vērtīgi: braucam kopā uz pasākumiem, pastaigāties.
Protams, ka trūkst laika, piemēram, mājas kārtošanai. Vasarā vairāk palīdzēja meita. Bijām sarunājušas, ka tad, kad nākšu mājās, vismaz lielā istaba būs kārtībā, vismaz trauku kaudzes nebūs, bet tagad meitai ir skola un mūzikas skola, tas vecums, kad gribas laiku arī pavadīt ar draugiem.
Man bērnībā bija tā, ka pēc skolas bija jāizmācās, “jāizšrubī” māja, jāpieskata brālis un tikai tad varēju būt brīva. Man tas nešķiet pareizi: ir bērnu lietas un pieaugušo lietas. Tāpēc nelūdzu meitai bieži pieskatīt brāļus, jo tie ir mani bērni, nevis meitas bērni. Tomēr vasarā meitai bija vairāk laika, tad veda brāļus uz treniņiem.
Viens no jūsu hobijiem ir braukšana ar motociklu. Kāpēc tāda izvēle?
Es pēc dabas esmu riktīga benzīngalva: man patīk braukt arī ar mašīnu. Patīk braukt ātri: ne tikai ar mašīnu, bet arī ar slēpēm. Tādā ziņā esmu dulla.
Autovadītāja tiesības ieguvu uzreiz pēc pilngadības. Tobrīd gribēju arī moča tiesības, tomēr tās nenokārtoju. Tagad domāju, ka labi vien ir: nebūtu lāgā, ja jau 18 gados sāktu braukt ar moci. Drīz man piedzima meita, tad nomierinājos, par močiem aizmirsu. Kad iepazinos ar savu vīru, viņam bija mocis, un viņš mani daudz vizināja.
Kad piedzima dvīņi, pierunāju vīru moci pārdot, jo šķita: ja ir daudz bērnu, tad mums to nevajag. Taču, kad vīrs pārdeva moci, es pati to sagribēju.
Man piedāvāja nopirkt, un sarēķināju, ka varēšu to labi pārdot, pat ja man nepatiks. Nopirku, sāku mācīties ar to braukt un sapratu, ka ļoti patīk.
Vai ir vēl kādi hobiji?
To ir daudz. Agrāk daudz sportoju, bet tagad tas nolikts malā.
Viena no manām lietām ir mūzika. Es spēlēju klavieres, kaut ne tik profesionāli kā Daniels Pavļuts. Taču man patīk to darīt, kaut ministra ikdienā tam ir maz laika. Šad tad kaut ko arī pakomponēju. Kas sanācis, to gan nevienam nerādu.
Kādu mūziku spēlējat?
Spēlēju gan klasisko mūziku, kaut neko ļoti sarežģītu, spēlēju arī kaverversijas, bet gadās, ka vienkārši apsēžos un kaut ko spēlēju: ir interesanti, kas sanāks. Ja labi skan, pierakstu.
Vēl viens hobijs jau no pusaudža gadiem ir zīmēt. Mana māte ļoti skaisti zīmēja, bet man likās, ka nemāku. Šķiet, ka pirmā vizuālās mākslas skolotāja man iedeva to sajūtu, ka es nemāku zīmēt.
Tomēr 7. klasē aizgāju uz mākslas pulciņu, kur sāku saprast, kā zīmēt. Drusku niekojos arī gleznošanu.
Man ļoti patīk rakstīt. Pusaudža gados rakstīju dzeju vai precīzāk – mēģināju rakstīt. To gan arī laikam nevienam nerādīšu.
Tagad diezgan daudz rakstu – es pat nezinu, kas tas ir par žanru, bet es tos saucu par mazstāstiņiem. Īsi stāsti ar lielām domām par dzīvi.
Tos arī nevienam nerādāt? Vai varbūt gribētu tomēr kādreiz publicēt?
Es pat nezinu. Līdz 25 gadiem man to it kā gribējās, esmu pat kaut ko publicējusi. Tagad pieļauju, ka kādam varētu būt interesanti, taču droši vien rakstītu ar pseidonīmu.
Tad būtu mazāk interesanti…
Nu, jā, bet negribētos, lai tas ir interesanti tāpēc, ka esmu ministre. Turklāt ministre esmu tikai šobrīd. Pēc pieciem gadiem būs citi ministri un es būšu vienkārši cilvēks, kas kādreiz bijis ministrs.
Vizītkarte
Anita Muižniece
Izglītības un zinātnes ministre kopš 6. jūnija
Dzimusi 1987. gadā
Ievēlēta 13. Saeimā no Jaunās konservatīvās partijas, bijusi Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre
Iepriekš strādājusi Daugmales pamatskolā un Ķekavas vidusskolā par angļu valodas skolotāju, darbojusies arī privātajā biznesā
2018. gadā ieguvusi profesionālo bakalaura grādu pedagoģijā, bet 2019. gadā izglītības zinātņu maģistra grādu Latvijas Universitātē
2010. gadā ieguvusi pirmā līmeņa augstāko izglītību Uzņēmējdarbības vadībā Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā
Precējusies, trīs bērnu – dvīņu puiku (8) un meitas (14) – mamma
