Liecinieks, kurš ierakstīja atzīšanos 37
Savus dēlus Kuzmane bija ieplānojusi glābt, pagājušās vasaras otrajā pusē organizējot vēl vienu dedzināšanu un cenšoties uzpirkt Vadimu Ivanovu un Genādiju Kleinu, lai tie sniegtu nepatiesas liecības. Taču vīri vēlāk devās uz policiju, turklāt V. Ivanovs bija pēc savas iniciatīvas sarunu ierakstījis.
35 minūšu garā sarunā dzirdams, ka Kuzmane vīriem piedāvā 5000 eiro, lai viņi tiesā teiktu, ka redzējuši Sutirinu kopā ar Kalvānu pie degoša auto, bet pēc tam Kalvāns kaut kur aizbēdzis, no kā policija būtu spiesta secināt, ka Kalvāns ir dzīvs, bet atrastie pelni neko nenozīmētu, jo DNS no tiem nevarot noteikt. Audioierakstā dzirdams, ka Kuzmane vairākkārt atkārto frāzi “nav līķa, nav lietas”. Tāpat ierakstā dzirdams, cik precīzi Kuzmane apraksta kautiņu, Kalvānam izdarītās traumas, to, ka ātros nav bijis jēgas saukt, jo diez vai Jānis izdzīvotu; ka puiši noslinkojuši, pildot viņas norādījumus, līdz galam nesasmalcinot kaulus.
Lai iegūtu naudu, ko samaksāt par viltus liecībām un atriebtos Sutirinam par patiesajām liecībām, Kuzmane bija izdomājusi nodedzināt dēla Mārtiņa māju, kas bija apdrošināta (viņa to arī izdarījusi) un vainu par to uzvelt Sutirinam, kuru Ivanovam degšanas laikā vajadzētu nogādāt pie mājas. Ivanovs to atteicās darīt un devās uz policiju, jo nav gribējis būt līdzvainīgs. Ar to policijai beidzot bija pietiekami, lai Kuzmani apcietinātu.
Apgabaltiesā, vaicāta par šo sarunu, Kuzmane apgalvoja, ka Ivanovs viņai esot iedevis indi un licis lasīt tekstu no lapas, pretējā gadījumā viņš nedošot pretindi. Klausoties šo sarunu, man tāda Kuzmanes versija neliekas ne mazākā mērā ticama, jo notiek brīvā, nepiespiestā gaisotnē un sarunu virza Kuzmane, runājot ļoti tēlaini, labā valodā, turklāt klāstot detaļas, ko diez vai vīri no malas pat teorētiski būtu varējuši zināt.
