Mājdzīvnieku kapsētas – tikai pie Rīgas, Cēsīs un Priekulē. Kā mīluļus apglabā citviet Latvijā? 0
Cik zināms “Latvijas Avīzei”, padomju laikā publisku – ne legālu, ne nelegālu – mājas (istabas) jeb, kā tagad oficiāli un moderni saka, lolojumdzīvnieku kapsētu nebija. Kad nomira kaķītis, sunītis, trusītis, sesks vai kāds putniņš, to noraka dārza stūrī, mežmalā vai atdeva veterinārārstam. Protams, bija arī necilvēki (tāpat kā tagad), kas savu mīluli izmeta atkritumos. Jaunos laikos parādījās “Citi medību lauki” pie Rīgas, kas kā suņu un kaķu kapsēta kļuva slavena pa visu Latviju. Ir pagājuši jau vairāki gadi, taču īsta turpinājuma šai lietai ne kā biznesam, ne kā aicinājumam nav. Pa visu Latviju tikai trīs oficiālas kapsētas. Šur un tur tās veidojoties stihiski kā nelegālas. Slavenākā – Liepājā.
Neoficiāls tūrisma objekts
Liepājas pašā dienvidu stūrī starp Klaipēdas šoseju un jūru atrodas Dienvidu kapi. Bet starp Dienvidu kapiem un jūras liedagu ir aptuveni 200 metru plata meža josla, kur jau kopš pagājušā gadsimta stihiski izveidojusies mājdzīvnieku kapsēta. Tie varētu būt vairāki hektāri. Precīzi pateikt grūti, jo daži apbedījumi aizmirstības dēļ pamazām saplūst ar dabu, daži veidojas no jauna – gan vienkopus, gan atstatus. Nekādi ierobežojumi vairākus kilometrus garajam meža nogabalam nav – kas lai zina, kas kur aprakts un kur vēl apraks.
Jebkurā gadījumā apbedījumi ir vairāki simti. Un kārtējo reizi var pārliecināties par cilvēku izdomu. Ir granītā kaltas, mūrētas vai cementētas pieminekļu vietas sunīšiem, kaķīšiem ar kapu kopiņām kā cilvēkiem un soliņiem līdzās. Pie kādas pat atkritumu urna, kur glīti atstātas tukšas alus pudeles – cilvēks bijis atnācis pasērst. Ir parasti akmentiņi, kur iegrebts vai uzkrāsots lolojuma vārds. Ir improvizēts dārziņš. Mazs žodziņš ar bērna roku apgleznotu flīzi. Starp citu, var redzēt, ka cilvēki izmantojuši celtniecības materiālus, kas kaut kur garāžā acīmredzot palikuši pāri no būvdarbiem: flīzes, arī bruģakmeņi, žogu un līstīšu daļas, linolejs un citi klājumi. Droši vien, ka kaut kas arī speciāli pirkts. Apbedījumiem izmantotas arī jūras smiltis un akmeņi. Kā rotājumi – čiekuri un koka sprunguļi. Daži pieminekļi – kā cilvēkiem. Arī kokgrebumi.
Diemžēl, tāpat kā cilvēku kapsētās, arī šeit plosījušies vandaļi. Cilvēku kapus parasti atrok cilvēki, bet dzīvnieku – dzīvnieki, droši vien kāda lapsa vai klaiņojošs suns. Divās vietās redzams, ka dzīvnieka kaps burtiski izkārpīts un tukšs. Tāpēc daudzi apbedījumi veidoti no cieši saliktiem vai sacementētiem akmeņiem, bruģa vai granīta.
Divus vakarus viesojoties šajā kapsētā, gan nevienu sērojošu pakaļpalicēju nesastapu – tikai dažus ziņkārīgos. Izskatās, ka šī vieta kļuvusi par neoficiālu tūrisma objektu.
Ne atļaut, ne sodīt
Kā saprotu no Liepājas pilsētas administrācijas vides nodaļas vadītājas Daces Liepnieces, tad pašvaldība nedz var atļaut šajā vietā apbedīt dzīvniekus, nedz arī grib sodīt cilvēkus par to. Atļaut nevar tāpēc, ka tā nav legāla kapsēta, turklāt vēl kāpu zona ar augstu gruntsūdens līmeni, bet sodīt īsti neesot loģiski, jo pēc likuma tad pašvaldībai būtu jāierāda vieta, kur var apbedīt. Bet ierādīt nav kur… Pēc noteikumiem kapsētu var ierīkot tikai tur, kur gruntsūdens līmenis ir zemāks par diviem metriem, bet tādu vietu Liepājā praktiski neesot. Pat cilvēku kapsētas – līdzās esošie Dienvidu kapi – tagad jāveido, speciāli uzberot grunti.
Var pieņemt, ka lielākā daļa cilvēku, kas šeit apbedījuši dzīvniekus, mīt dzīvokļos. Jo normāli jau var savu mīluli aprakt dārzā. D. Liepniece gan min, ka likumdošana tikai nesen mainījusies – pirms dažiem gadiem savā dārzā dzīvnieku nemaz legāli norakt nedrīkstēja, kaut gan daudzi to darījuši. Un tad es atcerējos, ka tad, kad pirms dažiem gadiem pēc trešā insulta aizgāja mans Džeris, veterinārārste sacīja, ka nemaz nedrīkst man suni oficiāli atstāt aprakšanai pie rožu krūma sava dārza stūrī. Protams, pretojos, un vienojāmies, ka būšu klusējošs likumpārkāpējs…
Kapsētas izmaksas – 300 000
Liepājnieki dzīvnieku kapsētas jautājumu risina jau otro gadu desmitu. Kopā ar apkārtējām pašvaldībām panākta vienošanās, ka dzīvnieku kapsētu varētu izveidot Grobiņas novadā, netālu no atkritumu poligona “Ķīvītes”. Tas gan ir pāris kilometrus vēl aiz Grobiņas, tātad apmēram desmit kilometrus no Liepājas – nav nekāds priecīgais attālums un arī vieta. Tur AS “Latvijas valsts meži” šim nolūkam atdevusi 9,4 hektārus meža. Taču… lai iztīrītu mežu, to apjoztu, izraktu grāvjus, ierīkotu ceļus, ūdensapgādi un stāvlaukumu transporta līdzekļiem, nepieciešami ap 300 000 eiro.
“Tā nav maza nauda. Un, tā kā no pašvaldībām skaļi bļauj tikai Liepāja, bet pārējās klusē, tad pagaidām nekas nenotiek. Būs nauda, būs darbi – mēs esam tikai izpildītāji,” saka pašvaldību reģionālās atkritumu saimniecības uzņēmuma SIA “Liepājas RAS” valdes loceklis Normunds Niedols.
Izskatās, ka tieši dārgās dzīvnieku kapsētas ierīkošanas izmaksas atbaida arī privātus investorus ne tikai Liepājā, bet arī citviet Latvijā.
Ko drīkst darīt ar savu mirušo lolojumdzīvnieku
Ministru kabineta 2012. gada 17. aprīļa pieņemtajos noteikumos Nr. 275 “Prasības tādu dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu un atvasinātu produktu apritei, kas nav paredzēti cilvēku patēriņam”, ir noteikti nosacījumi nobeigušos lolojumdzīvnieku aprakšanai. Sava lolojumdzīvnieka līķi ir atļauts aprakt reģistrētās dzīvnieku kapsētās vai arī uz vietas teritorijā, kurā tie atradušies (dzīvojuši), ja lolojumdzīvnieka īpašnieks ir aprakšanas vietas zemes īpašnieks. Sava lolojumdzīvnieka līķis ir aprokams tā, lai novērstu risku cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā arī apkārtējai videi, izmantojot procesus vai metodes, kas nekaitē videi, jo īpaši, ja pēc aprakšanas var rasties ūdens, gaisa, augsnes, kā arī augu un dzīvnieku apdraudējums vai smakas.
Nevienā normatīvajā aktā nav paredzēts noteikt lolojumdzīvnieka līķa lielumu (izmērus vai svaru) un zemes platības lielumu, kurā lolojumdzīvnieka īpašnieks (aprakšanas vietas zemes īpašnieks) aprok sava lolojumdzīvnieka līķi.
Ja rok ārpus kapsētas, tad saimniekam līdztekus jau iepriekš minētajam jāievēro vēl vairāki nosacījumi:
– aprakšanas vieta ir norobežota un nav publiski pieejama, tā nedrīkst būt lauksaimniecībā izmantojama zeme, kā arī daudzdzīvokļu ēkām piegulošā teritorija;
– līķis aprokams tādā veidā, lai tam nevarētu piekļūt gaļēdāji vai visēdāji dzīvnieki;
– aprakšanas vieta nedrīkst būt pie upēm, strautiem, ezeriem un citiem virszemes ūdensobjektiem, applūstošās vietās vai teritorijās, kā arī nedrīkst atrasties virszemes ūdensobjektu un pazemes ūdeņu ieguves vietu aizsargjoslās;
– apraktais līķis nedrīkst radīt smaku, kā arī ūdens, gaisa vai augsnes piesārņojuma apdraudējumu;
– līķis jāaprok bedrē, uzberot vismaz vienu metru biezu zemes kārtu;
– aprakšanas vietā aizliegts uzlikt pieminekli.
Ja lolojumdzīvnieka īpašnieks vai turētājs kādu iemeslu negrib savu mīluli apglabāt pats vai reģistrētās dzīvnieku kapsētās, tad:
– to var nodot lolojumdzīvnieka līķu savākšanas, transportēšanas un likvidēšanas uzņēmumiem, piemēram, SIA “Reneta” vai SIA “Baltic Trade”;
– nodot kremēšanai dzīvnieku krematorijā, piemēram, SIA “Cremo” vai SIA “Flammax”;
– nodot dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sadedzināšanas uzņēmumā, piemēram, SIA “Entalpija”;
– aizgādāt līdz tuvējai veterinārajai klīnikai vai praktizējošam veterinārārstam, kuriem ir noslēgts līgums par lolojumdzīvnieku līķu savākšanu un nodošanu tālākai apglabāšanai vai kremācijai.
Dzīvnieku kapsētu var ierīkot jebkura fiziska vai juridiska persona, ievērojot likumu, Ministru kabineta noteikumu prasības un pašvaldības teritoriālo plānojumu. Likuma “Par pašvaldībām” 15. pantā kā viena no pašvaldību funkcijām noteikta arī kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošana un uzturēšana.
