Franks Gordons: Bažas par Latvijas drošību un dusmas par lienošo “divkopienību” 67
21. augustā apritēja ceturtdaļgadsimts kopš Latvijas neatkarības faktiskās atjaunošanas. Pa šiem 25 gadiem uzaugusi pirmā paaudze, kas nepazīst dzīvi no ārpasaules nogrieztā, Maskavai pakļautā padomju impērijas nostūrī. Paaudze, kam visi ceļi vaļā, pārvietošanās brīvība šai paaudzei ir neapšaubāms ieguvums, paplašinot tās apvārsni. Diemžēl tam ir arī negatīvas sekas – cilvēku noplūde, diaspora teju tautas trešdaļas apjomā, taču jācer, ka tēvzemē radīsies jaunas darba vietas, īpaši IT sektorā, un algu līmenis tuvosies vismaz “relatīvi apmierinošam”.
Zemā dzimstība tagad, tuvojoties Latvijas simtgadei, ir tāda kā likteņa lāsts, un Otto Ozols, manuprāt, bargākais un redzīgākais Latvijas publicists, nebeidz celt trauksmi, prasot vismaz palielināt pabalstus māmiņām. Viņš arī nebeidz celt trauksmi bažās par Latvijas drošību un dusmās par lienošo “divkopienību”. Laikrakstos un portālos lasāmi arī citi viedokļi, kas vedina gan uz pārdomām, gan iebildumiem. “NRA” žurnāliste Elita Veidemane intervējusi Aivaru Borovkovu, viņas vārdiem runājot, juristu, fotogrāfu, politisko norišu vērotāju un laikazīmju vācēju. Borovkovs velk līdzinājuma zīmi starp ASV un PSRS, respektīvi, Putina Krieviju: “Reāli mēs dzīvojam karā (..) Šī nemitīgā cīņa (kopš 1945. gada. – F. G.) nav pārtrūkusi ne mirkli – divi (!) pasaules žandarmi, kuri arī vienlaikus sekoja un skatījās viens otram uz pirkstiem.”
Interesanta ir šāda Borovkova atziņa: “Daudzi krievi nerunā latviski ne tāpēc, ka nezinātu valodu, bet gan tādēļ, ka nerunāšana ir viena no protesta formām: ja mēs esam nedraugi, tad mēs ar jums arī nerunāsim latviski.” Borovkovs pārmet Valsts valodas centram (!) “aprobežotu politiku” , un “šīs aprobežotās politikas dēļ valstī tiek veidota divvalodība un divkopienu sabiedrība”.
Man jau gadījās norādīt, ka ārzemju ceļvežos par Latviju rakstīts, ka šajā valstī “runā latviski un krieviski” – kā pats par sevi saprotams fakts, kurš tikai, paldies Dievam, vēl nav (un, cerams netiks) juridiski nostiprināts. Jo divkopienu valsts kā tāda nozīmētu, ka Latvija vairs nav latviešu tautas nacionāla valsts.
NATO statūtu 5. pants, kas zināmā mērā ir Latvijas drošības atslēga, Borovkovam izraisa sarkastisku smīnu: “Mums ir fantastiski zinātnieki, mākslinieki, mediķi, mūziķi, bet mēs visi sajūsmā stāstām, ka te ir NATO. Faktiski mēs esam atdevuši valsti kara poligonam (..). Ko valstij nozīmē 5. pants? Tas nozīmē: mēs esam gatavi ierasties jūsu valstī un karot ar to, kas nāks priekšā.” Un kas tad “nāks priekšā”? Borovkovam šķiet, ka “tā nemitīgā nerrošanās ar kaimiņvalsti ir traģikomiska”.
Par to, kas tad nu varētu “nākt priekšā”, raksta politologs Ivars Ījabs “Rīgas Laikā”: “Daugavpils patiesībā nav Latgale. Attieksme pret iespējamu Krievijas intervenci “tautiešu aizstāvībai” pret “fašisma atdzimšanu” un diskrimināciju Latvijā (..) Daugavpilī ir būtiski pozitīvāka nekā pārējā Latgalē.” I. Ījabam “vieglu drebuli uzdzen tie 50,5% visu tautību daugavpilieši, kas apstiprinoši atbild uz jautājumu: “Vai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju intereses un tiesības tiek pārkāptas tādā mērā, lai Krievijas iejaukšanās būtu nepieciešama un pamatota?”
Tāpēc nav ko ņirgt par 5. pantu!
