Egils Līcītis: Mārim vajadzētu biežāk uzrūkt 5
Iegrāmatojot Māra Kučinska valdības divos pastāvēšanas gados paveikto, kā galvenais panākums jāizceļ koalīcijas noturēšanās daudzmaz miera stāvoklī un stabilitātē. Atceroties iepriekšējos Ministru kabinetus, tajos tomēr bija diezgan traumējoša vide, kurā valdīja ilkņi. Ja kāds kungs publikai likās foršs ministrs, kurš mēģina īstenot vēlētāju gribu, kolēģi mīļuprāt pasvieda tādam zem kājām banāna mizu, lai tautā iemīļotais resora vadītājs paslīdētu un noveltos no popularitātes viļņa. Tas atstāja nevēlamu iespaidu valsts virzībā uz priekšu, dumpīgāk noskaņotie iedzīvotāji bieži draudēja ar protesta mītiņiem, demolēšanām un ka valdība dabūs iepazīties ar Zaļo mežu – lasi, partizāniem.
Tas noteikti ir valdības vadītāja nopelns, ka izveidots cits mikroklimats, pašreizējie Ministru kabineta locekļi sadzīvo silti kā balodīši un tiek organizēti augstražīgākam darbam, lai neveltītu lieku uzmanību blakuslietām. Brīvības ielas MK sēžu zāle ir vairs ne pūz-nis, bet darbīgs strops. Vienā solī uz kopējiem mērķiem iet Kučinska saliedētie apakšnieki: intelektuāļi – domātāji no profesoru grupas, šaha lielmeistares, vienkāršie darbarūķi bez redzamām ķildības pazīmēm. Premjers dalījis steidzamākos uzdevumus, vienojies par 2 – 3 darbu sagatavēm ar katru ministru, ierāmējis padarāmo atbilstošos termiņos, un tas izskatās pēc došanās uz priekšu saprotamā, nevis nezināmā virzienā. Drudžaina svaidīšanās un valdības neizlēmība šķietami palikusi pagātnē.
Patlaban ir grūti nerakstīt satīru par sastrādāto tiesu varā, prezidenta pilī un Jēkaba ielā, bet uz valdības ēku reti kad tiek notēmētas saindētas kritikas bultas. Kučinska komandas veiktspējai un augstai svīšanas intensitātei, nopūloties valsts darbā, Tirdzniecības un rūpniecības kameras šefs Endziņš izlicis atzīmi septiņi ar mīnusu. Darba devēju konfederācija atradusi vēl iejūsmīgākus vārdus par sabiedrībai derīgu pakalpojumu veikšanu un uzlabojumiem tēvzemes infrastruktūrā un izsniegtais novērtējums ir tuvu teicamam. Arī tā saucamie eksperti politologi, kuri gatavi noriet un ieklupt stilbos ikkatrai dzīvai radībai, attiecībā pret Kučinska kungu neizplūst žults izvirdumos un aprobežojas ar “caurmērā pozitīvu” skatījumu.
Uzslavas izpelnās Kučinska prakse neko nesarežģīt, nemētāties “pa tēmām”, kā arī uzsvars uz ekonomiku, produktivitātes kāpināšanu, dzimtenes panīkušās rūpniecības atjaunošanu un cildeno mērķi sasniegt ikgadēju 5% IKP pieaugumu. Saprātīgas un līdzsvarotas darbības ir par pamatu puslīdz cienījamiem reitingu skaitļiem. Vismaz tiktāl, ka trīs varas partijas ir konkurētspējīgas politiskajā tirgū. Agrākos laikos ne mazums vēlētāju turējās pie pārliecības, ka vecā nomenklatūra bez kavēšanās ir aizrotējama pie velna vecmāmiņas un vietā jānāk jaunai branžai, kas pret cilvēkiem izturēsies labāk. Cilvēkiem likās, ka demokrātijas lietas novestas pagalam nevēlamā stāvoklī, geji un bēgļi valdībai rūp vairāk nekā latvieši, un Artuss Kaimiņš būtu piemērotākais vīrs, lai vadītu jauno valdību. Pašlaik kaujinieciskais gars noplacis, opozicionāri nebauda lielu nācijas simpātiju un Kučinska pretenzijas uz atrašanos Ministru prezidenta postenī vēl 10 – 20 gadus nav gluži no zila gaisa grābtas.
Darba darītāji daudz kur saņēmuši algas pielikumus, uzņēmējus uzklausa, par daudzbērnu ģimenēm gādā, sakarā ar simtgadi tiek atbalstīta māksla, kino un literatūra. Svinēšanai atvēlētais budžets dod iespēju nopelnīt popmūzikas komponistiem un citiem kultūrcilvēkiem. Kas nav izskaužams – blata būšanas, izpildīgu, uzticamu kadru darbā iekārtošana naudīgā vietā – no tā Latvijā nekad netiksim vaļā. Kur ir nauda, tur sākas politika. Daži ieteikuši Kučinskim uzrūkt, redzot nesmukas izdarības, bet Visuaugstais politiķus tādus radījis, un kāpēc viņš tā darījis – Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.
