Ligija Purinaša: “Nav jēgas sevi tērēt tajā, kas neinteresē” 7
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Noturēt sevi radošajā plūsmā, iespējams, darīt daudz vairāk nekā līdz šim. Darīt jēgpilnāk, pilnasinīgāk. Pārvērtējot visādus notikumus un procesus, saprotu, ka primāri jau man tā rakstīšana ir attīstība uz priekšu. Man liekas, dzīve ir īsa, nav jēgas sevi tērēt tajā, kas neinteresē,” tā par saviem radošajiem šī gada izaicinājumiem saka dzejniece Ligija Purinaša.
Viņa ir viena no spilgtākajām Latgales jaunās paaudzes autorēm, kuras vārds izskan ne tikai ārpus Latgales, bet arī Latvijas robežām.
2019. gadā iznāca autores debijas dzejas krājums latgaliešu valodā “Sīvīte”, kas saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2019” un 2020. gadā tika nominēts “Latvijas Literatūras gada balvai” kategorijā “Spilgtākā debija”. 2022. gadā biedrība “Hronologeja” izdeva autores otro dzejas grāmatu “Pierobežas”, kurā publicēti lielākoties pandēmijas laikā tapuši dzejoļi gan latviski, gan latgaliski. Arī šo dzejas krājumu literatūras nozares eksperti ir augstu novērtējuši – tas ieguvis Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2022” un ticis izvirzīts “Latvijas Literatūras gada balvas 2023” pirmajā kārtā kategorijā “Labākais dzejas autordarbs”.
Pateicoties tulkotājam Džeidam Vilam, L. Purinašas dzeja izlasāma arī angliski, tā iekļauta 2020. gadā Londonā izdotajā bilingvālajā dzejoļu krājumā “Pādejais Modeļs / The Last Model” (tajā publicēti arī latgaliešu dzejnieku Raibā un Ingridas Tāraudas teksti), publicēta Budapeštā – žurnālā “Panel Magazine” (#7), 2022. gadā dzejnieces teksti iekļauti Baltijas literārajā žurnālā “No More Amber #2”, bet šogad janvārī portālā “Signaturen-Magazin” izlasāmi arī vācu valodā. Kopā ar tulkotāju Dž. Vilu viņa piedalījusies Amerikas PEN kluba tulkošanas komitejas rīkotajā tiešsaistes pasākumā “Women in Translation”, bet starptautiskā projekta laikā kopā ar skotu dzejnieci Dženu Hadfīldu radītie teksti izskanēja pasākumā “New European Poetry Night”.
L. Purinaša kopā ar vēsturnieku Kasparu Strodu brīvajā laikā darbojas biedrībā “Hronologeja”, kuras trīs galvenās darbības jomas ir vēstures, mākslas un literatūras procesu veicināšana. Kopš 2019. gada biedrība ir izdevusi piecas grāmatas, tostarp K. Stroda pētījumu “Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena” (2021) un atmiņu piezīmes par 20. gadsimta notikumiem kādā mazpilsētā “Cilvēks običnij” (2022).
– Tev šobrīd top teksti jaunai grāmatai “Provinces koncepti”.
L. Purinaša: – Jā, pateicoties šī gada pirmajam regulārajam Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursam, esmu tikusi pie atbalsta grāmatas tapšanai. Mazs, bet man tas ir ārkārtīgi svarīgs solītis. Grāmata plānota kā dzejprozas krājums, kurā, ievērojot reliģisko dziedājumu noskaņu, tiks aktualizētas īstas un iedomātas vērtības. Paralēli strādāju arī pie vēl viena cita radoša un intīma projekta, kas saistīts ar sievišķās ģenealoģijas un t. s. sievišķās rakstības izpēti, ideja par to radās pavisam nejaušu privātu atradumu rezultātā, un gada otrajā pusē redzēsim, kā man būs ar to veicies.
– Šķiet, “Pierobežas” nesen devās pie lasītājiem, bet jau dzīvo tik patstāvīgu dzīvi – iegūta “Boņuka 2022” balva, grāmata bija izvirzīta Latvijas Literatūras gada balvas pirmajai kārtai. Vai un cik ļoti tevi interesē žūrijas un lasītāju viedoklis/ vērtējums par taviem tekstiem?
– Mani interesē lasītāju reakcija. Priecājos, ja uzraksta un dalās savās sajūtās. Balvas ir balvas, tās ir ļoti subjektīvas. “Boņuks 2022” un viss ap to man bija izaicinājums, negribēju būt šajā visā, bet sapratu, ka nebūt ceremonijā nozīmētu, pirmkārt, zaudēt cieņu pašai pret sevi, un, otrkārt, parādīt, ka esmu ietekmējama un vāja. Man liekas, ka kultūrai un mākslai, tostarp arī t. s. latgaliešu kultūrai, ir nepieciešams kaut kāds ētikas mērinstruments, pārvērtēšana, šis ir laiks, kas pieprasa būt godīgiem pret sevi. Ir jāmēž no sevis ārā visādu veidu vardarbības un diskriminācijas tolerance, bailes runāt un vēlme izmantot individuālās varas pozīcijas. Šo procesu ziedu laiki ir beigušies sen, nevajadzētu dzīvot ar skatu pagātnē, ar klusēšanu, ciešanām, iztapību, kaut kādiem blatu sistēmas uzskatiem. Lai gan, protams, redzam, ka turēt taisnu mugurkaulu ir smags un bīstams darbs. Arī kultūrā. Vai – jo īpaši kultūrā.
– “Facebook” esi rakstījusi, ka “konstruktīva kritika ir kā asinsrite – tā apasiņo kultūras procesus”. Vai radoši cilvēki, tavuprāt, ir gatavi uzklausīt kritiku?
– Kā nu kurš. Manuprāt, tas atkarīgs no tā, cik ievainojams esi un vai esi sagatavojies tam, ka tavs daiļdarbs kādam var nepatikt. Manā ideālajā pasaulē kultūras kritika ir daļa no sirds, kas pumpē asinis. Latvijas problēma ir tā, ka mēs esam mazi, un kritiķis nevar būt distancēts no mākslas radītājiem.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentus no Ligijas Purinašas topošās grāmatas “Provinces koncepti”. Teksti tapuši, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam.
RŪŽEŅA
vīrietis pienāk pie mana loga, caur kuru, spītējot laikam un telpai, es skatos kā caur stikla bumbu uz pasauli ārā, mums ar viņu nav nekā kopīga, bet viņš nesaprot, kāpēc mans skarbums kā sastāvējies rožvīns kož acīs, jo sievietes maigums esot lielākā dāvana, tam jābūt saldam un tvanīgam kā rozes viducim, kuru izdedzina saules stari, rīta agrumā tecinot sulu, atšķaidot to ar rasas vieglumu, lai var atdzerties grūtās vīrieša dienās, kad jāpieņem stratēģiski svarīgi lēmumi, es vēl esot jauna, tik jauna un skaista, vai tā maz drīkstot spļaut Dievam acīs un bradāt savu jaunību, ej, bērns, labāk pasēdi uz akmeņiem, padomā, tev jāuzkrāso sarkanas lūpas un taču ir jāiedvesmo tie vīrieši uz lieliem darbiem, jāpaklusē, jāiet mežā, pieploc saviem kokiem, apķer tos, salasi māllēpes, nu tā, kā rakstīji savā pirmajā dzejas krājumā, esi mīļa un labiņa, sirdsšķīstā sieviete, esi tik cildena kā jaunava Marija, bet mana vecmāmiņa bija Marija, un viņa nebija šķīsta, tu iesauksies, viņš sakniebs lūpas un teiks, lai izvēloties pareizo un īsto Mariju, un viņai nav jābūt pat Marijai, der arī Māra vai Laima, galvenais, lai nav Ištara, tā tāda pavisam sveša dzīve, ko tādai rožlapiņai kā man nevajagot dzīvot, piever plakstus, apliec rokas ap sevi, smaidi, smaidi, mīļā, mazā, mūsu mazā rūžeņa, vysskaistuokuo meitine
LIETUS ŪDENS KRĀŠANA
jūs neko nesaprotat no dzīves, viņa pēkšņi iesaucās, un piebēra pilnu vannu ar āboliem, vecajā drēbju skapī, atradusi sazin kur dabūtu armijnieku silto apakškreklu, viņa cep ābolu kūku multivārāmajā katlā, ko dāvināja sieviete, kas lika pamest kapus baznīcā nereģistrētas kopdzīves dēļ, tās atmiņas jau nav ļaunatminīgas, nemaz, nemaz, visi pāridarījumi jāatlaiž saviem parādniekiem (arī tad, ja tie notikuši uz nepamatotu baumu pamata), viņa stāv pie plīts virtuvē, kur aiz sienas pakārtas vecumvecā maisiņā ietītas t. s. miroņa ziepes, un domā savas vecās domas par to, cik grūti ir noskatīties tajā, kā tas viss aiziet, kā tas aizplūst kā tvaika vilnis, ar karstu elpu aizsizdams acis, pārveļoties pāri galvai un saudzīgi izlauzdamies no telpas, izritinās nebūtībā, dzērvju histērijas pieskandina debesis, pusnaktī aiz mājas stūra lapsas šausmu kliedzienos plēš viena otru līdz nāvei, un pūcesbērni visu cauršķeļ ar savām balsīm, nekas neesot trauslāks par fajansu, nē, šķiet, tur bija kaut kas par atraidītu vīriešu ego, un, neatcerējusies otru tādu rudeni, apēd sava pīrāga gabaliņu, aizver savu grāmatu par viduslaiku mākslu, noskatās uz svētbildi, kam virsū kāds asprātis uzkarinājis viņas portretu bez galvas, un ar vates piciņu pārvelk savai sejai kliņģerīšu tinktūras krustu kā svētību, izslēdz naktslampiņu un laimīgi iemieg, “miers ir pārāk plāns papīrs priekš cilvēkiem ar aizkusušām acīm,” stāv rakstīts, un atsaukšanās uz sevi nav labs stils, bet nevienam jau tas nav traucējis savas patiesības sludināšanā
APVAINOŠANĀS
muns vuords skaņ smogi nūduņ kai zuorka vuoks aizacārt durovys iz valna paraušonu raudi raudi meitineit bailis lelys i opolys osorys pracāta veira rūka pīvalk kluot apskaun teic golā pate teic golā kai gribi
manas dūjas acis skrien pāri bēdām sāpēm ciešanām viņi neredzēja vārdus kurus es metu projām man nebija izejas durvju un acis bija apaļas kā krūzīšu paliktņi kurus es ietriecu viņa vaigos tās iedobītes ir neredzamas
apvainošanās ir vienīgā iespējamā atbilde uz haltūrām un precētu sievu manikirētie pirkstiņi nejutīs žēlastību pret vientuļajām mātēm kuru rokas ir tulznu kā vižņu pilnas upju gravas tajās sastumtie ledi iesūks sevī visu zemes smagumu
