Andas Krauzes foto

– Pēc lietuviešu filmas “Ekskursante” savā blogā ierakstīji visai skarbi – “patriotisms ir laba lieta, bet nevajag to atstāt šlāgera līmenī. Ja sāp, tad runājam par to ar otru tā, lai sāp arī viņam”.
– Visu cieņu šlāgeriem, bet, ja gribi veidot filmu vai teātra izrādi par tik lielu un visai nācijai sāpīgu tēmu kā izvešana uz Sibīriju, tad to nedrīkst uztaisīt kā dīvainu burbuli par mazu meiteni, kura atrod ceļu mājup, vadoties pēc zemē izsētiem rudziem. Vienkārši haltūra… Ir tik daudz cilvēku, kuri, baidoties uzplēst brūces, vispār par šo tēmu nerunā. Es, piemēram, tā īsti neapjaušu, kas tas bija. Un nu, noskatoties filmu, tā mani neaizkustina, jo tajā ir sadomātas lietas.

– Vai babiņa un seneļuks neko nav stāstījuši?
– Viņi ir kara laika bērni, bet vēl diezgan jauni, ap septiņdesmit (pasmaida). Izsūtīts bija vecvectēvs no babiņas puses. Vienīgais, ko zinu, – viņš tur, Sibīrijā taisīja gredzentiņus no monētām. Man kā bērnam stāstīja tās jaukās lietas, netiku gan īpaši prašņājusi, kaut droši vien vajadzētu…

Starp citu, bloga ieraksts tapa, kad biju Parīzē. Un tur mani kārtējo reizi pārsteidza francūžu prasme citam ar citu saprasties. Tik vienkārši, tik pieejami. Pavasaris, pilns parks ar cilvēkiem, savu brīvo laiku viņi pavada kopā vienā lielā barā, gulšņājot zālē un ēdot sieru. Domāju, ārprāts, kāpēc mēs esam tik stīvi, sasaistīti? Francijā kafejnīcās galdiņi ir tik mazi, ka uz tiem nav vietas mobilajam tālrunim. Bet Latvijā gluži otrādi – pirmais, ko izdari, piesēžoties pie galdiņa, izvelc savu mobilo, noliec blakus un gaidi, kad tas sāks pīkstēt, pat skatienu neuzmet pretim sēdošajam cilvēkam. Līdzīga arī izjūta par “Ekskursanti” – gribēja kāds uztaisīt filmu par izsūtīšanu uz Sibīriju, bet pat nepaskatījās, kas viņam sēž pretim.

– Tavu roku apakšdelmos pamanīju krāsainus tetovējumus – Latvijas un Lietuvas karodziņus.
– Jā, šopavasar sapratu, ka no šīm divām lietām nekad negribēšu atteikties. Dzīvojam globalizācijas laikmetā, robežas jūk un brūk, nesaproti, kas notiks ar rītdienu, karš tepat blakus, ir iekšēja trauksme, ka kaut kas var arī nelāgi mainīties un bieži gribas pāris lietas, kas emocionāli paliek tevī. Man ir ļoti svarīgi, no kurienes nāku, ļoti mīlu vecvecākus, mammu, lepojos, ka esmu lietuviete, lepojos, ka dzīvoju Latvijā. Skan tā patētiski, bet tā nu ir. Ar vecvecākiem runāju lietuviski, un man būtiski, ka šī valoda manī ir, kaut nelietoju to tik bieži kā vēlētos. Re, Latvijas karodziņš uz labās rokas, jo rakstu latviski, šo valodu labāk jūtu, man patīk tās vārdu spēles, rimts. Lietuvas karodziņš uz kreisās rokas – tuvāk sirdij.

Uzziņai
Rasa Bugavičute
* Dzimusi 1988. gadā
* Beigusi Rīgas Franču liceju
*Pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura programmu Teātra, kino un TV dramaturģijā, maģistra programmu Kultūras menedžmentā un Liepājas Universitātē maģistra programmu Rakstniecības studijās
* 2012. gadā saņēmusi Dramaturgu ģildes balvu par izrādi “Gals” Nacionālajā teātrī
* Lugas un dramatizējumi:
“Ezeriņš”, “Sarkangalvīte un vilks”, “Meitenes”, “Purva bridējs”, “Izrāde Gals” (Latvijas Nacionālajā teātrī);
“Biedre Zariņa”, “Es par Rēziju” (Dailes teātri);
“Raudupiete” (Valmieras Drāmas teātrī);
“Tikai nesaki nevienam”, “…ar laimīgām beigām” (Goda Teātrī);
“Tonio”, “Bikts” (Dirty Deal Teatro)