Nav jāspiež ēst un jāliek kaktā! Bērnudārza audzinātājas neizprot bērnu sociālemocionālās vajadzības 50
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemais atalgojums izraisa pedagogu lielu trūkumu bērnudārzos, bet tā ir tikai viena no pirmsskolu problēmām Latvijā. Diemžēl daļai bērnudārza audzinātāju trūkst izpratnes par bērnu sociālemocionālajām vajadzībām, bet attiecīgu studiju kursu programmās, kurās sagatavo pirmsskolas pedagogus, ievieš tikai tagad.
Šādi secinājumi radās Saeimas Augstākās izglītības un zinātnes apakškomisijā, kur runāja par pirmsskolas pedagogu apmācību, taču saruna vairāk raisījās par jau esošajām problēmām bērnudārzos.
Trūkst izpratnes par bērna attīstību
Pagājušā gada nogalē lielu ažiotāžu sabiedrībā raisīja Latvijas Televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” slepus nofilmētā audzinātāju rīcība kādā Rīgas bērnudārzā – uz bērniem kliedza, viņus raustīja un stumdīja. Kā atzīst centra “Dardedze” pārstāve Anda Avena, “tas, kas bija redzams raidījumā, nav nekāds izņēmums, tā diemžēl notiek ne vienā bērnudārzā vien”.
Neiecietība pret bērniem varētu būt skaidrojama ar to, ka audzinātājam nav izpratnes gan par bērnu sociālemocionālajām vajadzībām, piemēram, ka ir brīži, kad bērnudārznieks ir jānomierina, gan arī par mazuļu attīstību. Studijās pedagoģēm diemžēl nav iemācīts, ko no bērna attiecīgajā vecumposmā var prasīt. Esot novērots, ka daļa bērnudārza personāla “bērnā saskata traucēkli, nevis iemeslu, kāpēc mēs te bērnudārzā vispār esam”.
Tāpēc tā vietā, lai bērnam būtu droša bērnība, viņam pirmsskolas iestādē var nākties ciest no vardarbības. Turklāt to, ka bērns cieš no vardarbības ģimenē, bērnudārza personāls arī mēdz “nepamanīt”, jo nevēlas tikt iesaistīts izmeklēšanā un strīdā ar bērna ģimeni.
Taču pirmsskolas loma bērna attīstībā ir ļoti svarīga, jo tieši bērnudārzs ir pirmā vieta, kur mazulis pavada ilgu laiku ārpus ģimenes loka, pirmsskolā vajadzētu attīstīt bērna drošības sajūtu ārpus mājām, un pedagogos mazuļiem vajadzētu saskatīt vēl vienu “drošo cilvēku”, kam var uzticēties.
“Dardedzes” pārstāve A. Avena uzskata: nevar runāt tikai par algu celšanu, ir jādomā arī par to, kā uzlabot bērnudārza personāla prasmes. “Tikai no tā, ka paaugstinās algu, pedagogi pēkšņi nesāks strādāt citādi,” viņa ir pārliecināta.
Sociālemocionālā audzināšana nebija obligāta
Gan Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), gan arī Latvijas Universitātē (LU) apgalvo, ka situāciju cenšas risināt, veidojot jaunas skolotāju, tostarp arī pirmsskolas pedagogu, studiju programmas. Izmaiņas paredz, ka studentiem vairāk laika jāpavada bērnudārzā, arī studiju darbi jāraksta saistībā ar reālām pirmsskolas izglītības iestādēs novērotām situācijām.
“Taču studijas jebkurā gadījumā var iedot tikai tik, cik var. Pedagoga profesijā ir jāizglītojas visu mūžu,” norāda IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Dace Jansone.
LU Studiju programmas “Pirmsskolas pedagogs” direktore Dagnija Vigule atzīst: iepriekš bērna sociālemocionālās audzināšanas studiju kurss studiju programmās nav bijis iekļauts. Tas izdarīts tikai nesen, veidojot jaunu studiju programmu, kurā pirmie studenti uzņemti tikai šajā studiju gadā.
Savukārt “vecajās” studiju programmās, kurās studē vecāko kursu studenti, šis studiju kurss iekļauts kā izvēles. Ieviest obligātus jaunus studiju kursus jau akreditētās studiju programmās neesot iespējams, “Latvijas Avīze” noskaidroja LU.
D. Vigule arī pauž, ka “tā ir visas sabiedrības problēma, ka nav izpratnes, cik svarīga ir emocionālā joma”.
Kopumā visās augstskolās, kur apmāca topošos pirmsskolas pedagogus, attiecīgajās studiju programmās mācās ap 600 studentu.
Jāpiebilst, ka jaunajai studiju programmai ir zemāks akadēmiskais līmenis: proti, agrāk visiem bērnudārzu audzinātājiem bija jāiegūst vismaz bakalaura grāds, bet tagad šo profesiju iespējams apgūt arī koledžas līmeņa studiju programmā, iegūstot pirmā līmeņa augstāko izglītību. Šajā programmā jāstudē tikai divi gadi, kamēr pedagoģijas bakalaura programmā četri gadi. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā bažījas, ka izglītības prasību samazināšana pedagogiem var vēl vairāk iespaidot pirmsskolas izglītības kvalitāti.
Taču Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktors Rolands Ozols norāda, ka lielā mērā pirmsskolu kvalitāte ir atkarīga no to vadītāju kompetences un arī tā ir “liels izaicinājums”. Pašvaldības kā bērnudārzu dibinātāji bieži vien izvēloties neredzēt vadītāju nekompetenci. Tās to var atļauties, jo arī vecāki esot diezgan kūtri.
Sūdzības par bērnudārziem
* Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā no 2018. līdz 2020. gadam saņemtas 1000 sūdzības.
* Biežākās sūdzības par pirmsskolas darbiniekiem ir par to ka viņi: bļauj, kliedz, sit pa dibenu, pēdām, galvu, rausta aiz matiem, auss, krata aiz rokas, bērnu izolē atsevišķā telpā no grupas, spiež ēst, audzinātāja un bērnudārza vadība nesadarbojas ar vecākiem, nereaģē uz sūdzībām, bērnudārzā trūkst drošības.
PIEREDZE
“Radošs un izaicinājumiem pilns darbs”
Agnese Mūrniece ir viena no studentēm, kas mācās Latvijas Universitātes jaunajā divgadīgajā studiju programmā pirmsskolas pedagogiem un vienlaikus jau strādā privātajā pirmsskolas iestādē “Bērnu māja”.
Jautāta, kāpēc, neraugoties uz zemo algu un profesijas prestižu, izvēlējusies šīs studijas, Agnese “Latvijas Avīzei” atbild: “Sākumā strādāju pirmsskolā par pedagoga palīgu. Tur nokļuvu, jo biju nosapņojusi, ka man jāstrādā ar bērniem. Strādājot sapratu, ka tā ir joma, kas mani patiešām interesē, ka man patīk šis darbs.
Kādu laiku gan vilcinājos, jo viena augstākā izglītība – vides zinātnē – man jau ir, un nebija tā, ka ļoti gribējās atkal mācīties. Turklāt visi tie apsvērumi, ko minējāt – zemais atalgojums un prestižs – arī sākotnēji atturēja. Izvēle nebija viegla.
Tomēr sapratu, ka ikdienas darba process bērnudārzā man pārāk patīk, lai no tā atteiktos finansiālu iemeslu vai kādu citu bažu dēļ. Taču tā nu ir, ka kursabiedrenes pārsvarā cer – šo darbu, kas ir viņu aicinājums, varēs atļauties, pateicoties savas ģimenes finansiālam atbalstam.
Man pašai darbā ar bērniem visvairāk saista tas lielais radošums. No vienas puses, tā ir rutīna: tie paši bērni, tas pats dienas režīms, bet, no otras puses – katrs bērns ir citāds, katra diena ir citāda, nekas neatkārtojas. Man šķiet interesanti meklēt veidus, kā mācību procesā iesaistīt katru bērnu.
Izlemt studēt pirmsskolas pedagoģiju palīdzēja arī tas, ka tika izveidota jauna studiju programma, kurā jāmācās tikai divi gadi.
Man studēt ir viegli, jo daudz iemācos arī praksē. Turklāt, tā kā man jau ir studiju pieredze, zinu, kā jāraksta, piemēram, studiju darbi. Tiem, kas ir uzreiz pēc vidusskolas, varētu būt grūtāk.
Neraugoties uz to, ka jau strādāju profesijā, arī studijās uzzinu daudz ko jaunu un noderīgu. Visvērtīgākās zināšanas šajā studiju gadā esmu guvusi studiju kursos, kur mums māca psiholoģiju un sociālemocionālo mācīšanos.
Domāju, ka sociālemocionālā audzināšana un mācīšanās ir ļoti svarīgas tēmas, un tās studiju saturā vajadzēja iekļaut jau agrāk. “Bērnu mājā”, kur es strādāju, sociālemocinālā audzināšana un mācīšanās gan bijušas nozīmīgas jau iepriekš. Varbūt pašvaldības bērnudārzos tas ir citādi.”
