– Kā raugāties uz Ždanokas partijas piekritēju zudumu? Varēja sagaidīt, ka būtu vismaz tikpat, cik bija uz EP vēlēšanām. Ar ko izskaidrojat popularitātes zudumu? Vai tas nozīmētu, ka krievu balsotājs būtu vīlies Ždanokā? 31
– Manuprāt, tie, kuri iepriekš balsoja par Ždanokas sarakstu, šoreiz negāja balsot ne par vienu. Kamēr nav socioloģisku pētījumu, var tikai minēt. Pieņemu, ka cilvēki saprata – nacionālās vēlēšanās atklāti atbalstīt politisko spēku, kurš tiek vadīts no ārpuses – vai nu tieši no Kremļa, vai caur TV ekrānu, ir vienkārši bīstami.
– Lasu, ko saka Mitrofanovs un citi, un, viņuprāt, krievu absolūtais vairākums Latvijā atbalsta to, kas noticis ar Krimu. Arī ar Latviju tas varot notikt. Vai tam piekrītat?
– Jā, drīzāk piekrītu Mitrofanova kungam, kaut gan es pats absolūti to neatbalstu. Diemžēl nesenajā nacionālo minoritāšu noskaņojuma pētījumā, kas sākumā bija slepens un pēc tam atslepenots, nebija ietverts pamatjautājums par Krimu. Tas bija formulēts “Saskaņas” retorikas gaisotnē: “Vai jūs atbalstāt Ukrainas teritoriālo integritāti?” Vairums atbildēja, ka jā, atbalsta, bet, vai ar vai Krimu vai bez tās, to no šī pētījuma neesam sapratuši. Tiekoties ar cilvēkiem, dzirdu: “Jā, tā taču ir sena krievu zeme.” Kaut gan tatāru periods Krimā ir bijis krietni ilgāks par krievu periodu, un visilgāk Krimā senatnē ir uzturējusies gotu cilts.
Krimas problēma pastāvēs ļoti ilgi, turklāt kā starptautiska problēma. To atrisināt varēs tikai tad, ja Krievijā mainīsies vadība, bet pat tad Krimas jautājums prasīs lielu piepūli no abām valstīm – Krievijas un Ukrainas un no Eiropas Savienības, kura varētu būt starpnieks. Šķiet, ka optimālais risinājums būtu vienoties par kaut kādu tautas nobalsošanu Krimā, bet absolūti atklātu, demokrātisku, pēc tādas formulas, kurai piekristu arī Ukrainas vadība.
– Domājat, ka var būt vēl demokrātiskāk. Bet Ždanokas komanda bijusi, redzējusi, apliecina, ka viss bijis ļoti demokrātiski – tik priecīgi cilvēki, atbrīvotas sajūtas…
– Toreiz daļa cilvēku bija eiforijā.
