Tad jājautā – kas, tavuprāt, ir latvietis? 9
Kurš prot latviešu valodu, izjūt atbildību par šo zemi un ir tai emocionāli piesaistīts. Manuprāt, arī polis, igaunis vai krievs var būt latvietis.
Valoda ir viens no kritērijiem. Mēs sakām – latvieši un krievvalodīgie. No šāda skatpunkta raugoties, es esmu “latviešvalodīgais”. Neskatoties uz latvisko vārdu un uzvārdu, uz to, ka mana dzimtā valoda ir latviešu, no vienas puses, manī ir tikai 1/32, bet no otras – 1/16 daļa latviešu asiņu. Turpretim dažam krievvalodīgajam latviešu gēnu ir 100%, tādus piemērus mēs zinām. Un ko lai saka par tiem, kuri šodien ir devušies ekonomiskā trimdā un nekādu īpašu emocionālu piesaisti Latvijai vairs neizjūt? Jā, viņu gēni ir latviski, viņi vēl runā latviski. Bet tas, ko viņi paši par sevi saka – Īrijā mēs jūtamies labāk, mūsu vieta ir te. Vai viņi, tavuprāt, ir latvieši?
Pa daļai. Deviņdesmito gadu pašā sākumā, kad Latvija atguva neatkarību, tā saukto trimdas latviešu vidū klīda leģenda – visā pasaulē varētu būt ap 100 000 latviskas izcelsmes personu, īpaši jau Amerikā. Kad sākās šo cilvēku reģistrācija, čiks vien iznāca. Un cik bija to, kuri atgriezās tēvzemē? Pavisam niecīgs skaits.
Tolaik studiju dēļ bieži uzturējos ASV un biju liecinieks sarunām draudžu tirdziņos pie vīna glāzes – vai šī ir tā “īstā Latvija”, ko viņi tik ilgi esot gaidījuši. Cilvēku domas dalījās. Patiesībā daži meklēja attaisnojumu paši sev un citiem, kāpēc viņi, kas sevi dēvēja par “trimdiniekiem”, vēlas turpināt “trimdu” arī pēc neatkarības atjaunošanas. No antropologa skatpunkta tie bija visai interesanti vērojumi.
Kā, tavuprāt, mainījies latvietis atgūtās neatkarības gados? Vai esam kļuvuši līdzīgāki rietumniekiem, varbūt trimdas latviešiem?
Mēs maināmies, turklāt strauji! Pastāv teorija, ka pasaule iedalāma zema un augsta konteksta kultūrās. Zema konteksta kultūra raksturojas ar visai tiešām cilvēku attiecībām. Ko es sevī domāju, to skaidri un gaiši arī otram pasaku. Ja tu mani nesaproti, tad esi vai nu muļķis, vai ienaidnieks. Kā zema konteksta kultūru piemērus var minēt vāciešus, holandiešus, skandināvus, angļus, bet vistipiskākie šīs kultūras pārstāvji ir amerikāņi. Tramps nerunā aplinkus, “caur puķēm”, viņš “bliež pa taisno”.
Bet ir arī augsta konteksta kultūras. Vispirms jau austrumnieki – japāņi, ķīnieši, indieši, arī arābi un latīņamerikāņi. Eiropā tās pārstāv franči, īri, slāvu tautas. Šajās kultūrās svarīgas valodas nianses, netieši mājieni, pat sarunu biedra žesti un skatieni. Daudz kas tiek izteikts netieši, bet cilvēks tāpat visu saprot, jo nepieciešamo informāciju viņam sniedz kultūras telpa, tautas tradīcijas, dzīves pieredze un intuīcija. Savstarpējā saskarsmē augsta konteksta kultūras cilvēkam zema konteksta kultūras pārstāvis dažkārt var likties nesmalkjūtīgs, kaut gan patiesībā tas tā nav.
Padomju laikā mēs bijām visai tipiska augsta konteksta kultūra. Pa daļai vēl bija saglabājusies vēsturiska atblāzma no poētiskās, tēlainās dainu pasaules, savs iespaids bija arī padomju režīmam. Cilvēki sapratās pusvārdos. Mēs mācējām saskatīt zemtekstus, to skaitā politiskus, dzejā, teātra izrādēs, filmās, sapratām smalku ironiju un humoru. Šīs prasmes pamazām zūd. Cilvēki, kas jaunāki par trīsdesmit gadiem, augsta konteksta kultūrā parasti vairs neorientējas, viņiem tā ir ķīniešu ābece.
Tātad robežšķirtne ir mūsu paaudze?
No izziņas, dzīves pieredzes viedokļa mēs abi esam piedzimuši vislabākajā vietā un laikā pasaulē. Piedzīvojuši padomju sistēmu un tās sabrukumu, redzējuši nākamās kārtības dzimšanu, veidošanos un šobrīd jau vērojam tās pirmās bankrota pazīmes. Saspiestā laika periodā, nieka piecdesmit gados pieredzējuši to, uz ko citi būtu spiesti gaidīt gadsimtus. Mēs, Latvijas latviešu vidējā un vecākā paaudze, mākam saprasties ar vāciešiem, zviedriem, krieviem, gruzīniem vai ukraiņiem. Tās ir unikālas kvalitātes, kas dotas ne katrai tautai un ne katrā laikā.
Tu biji viens no nedaudzajiem, kurš savulaik publiski oponēja Stradiņa universitātes profesora Denisa Hanova apgalvojumam, ka latvieši esot rasisti.
Viņaprāt, to apliecinot mūsu attieksme pret bēgļiem. No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka augstskolu mācību spēki nereti atraujas no reālās dzīves, no tā, kas patiesi notiek cilvēku galvā. Šai gadījumā Hanova kungs rasisma problēmu apskatījis visai teorētiski, visticamāk, analizējot mediju saturu. Bet tauta uz ielas jau domā citādi. Viens piemērs – atsaucoties mācītāja Pētera Eisāna aicinājumam, cilvēki visā Latvijā īsā laikā saziedoja ap 3550 kurpju kastītes ar mantām, kas paredzētas irākiešu un sīriešu bēgļu bērniem – skolas piederumus, spēļu mantiņas, drēbītes. Protams, latvieši nav rasisti.
