“Latvijas sabiedrība nav gatava plašai imigrācijai.” Saruna ar Gati Līdumu 9
Teoloģijas doktors, ģimenes un sistēmiskais psihoterapeits Gatis Līdums vispirms pabeidzis Rīgas Tehnisko universitāti, tad studējis teoloģiju Zviedrijā, ASV un Somijā, kā arī psihoterapiju Latvijā un Vācijā. Lasījis lekcijas LU un citās Latvijas augstskolās, bet patlaban strādā savā psihoterapijas privātpraksē Rīgā.
Reiz kādā sarunā tu pieminēji Ņujorkas antikvariātā uzietu, 20. gados izdotu plānu brošūriņu, rokasgrāmatu psihisko saslimšanu diagnostikā. Tagad šāda grāmata aizņem veselu sējumu. Kas tad mainījies kopš tā laika? Vai tiešām cilvēki sākuši vairāk sirgt ar garīgām kaitēm?
G. Līdums: Man patīk turēt šo grāmatiņu darba kabinetā. Tā atgādina, ka pasaule patiesībā ir vienkāršāka, nekā mums dažkārt šķiet. Protams, pēdējos simts gados esam kļuvuši izglītotāki, gudrāki, uzkrājuši pieredzi. Klāt nākuši tolaik vēl nepazīstami apstākļi. Piemēram, farmācijas kompāniju lobijs. Tiek radītas jaunas zāles, kas paredzētas aizvien smalkākām, specifiskākām diagnozēm. Saprotams, to ražotāji ir ieinteresēti, lai diagnožu būtu pēc iespējas vairāk, jo tad katrai no tām var lietot īpašas, unikālas un, saprotams, arī dārgas zāles. Farmācija mūsdienās ir viens no lielākajiem legālās peļņas avotiem. Vēl kāda modernās medicīnas un arī psihiatrijas tendence – katra vissīkākā nianse, kas it kā neatbilst normai, tiek identificēta un meklēta recepte tās risināšanai. Bet varbūt bez tā tīri labi var iztikt?
Vērojot šodienas Latvijas sabiedrību, runājot ar cilvēkiem, jūtama nedrošība, neziņa par nākotni, pat bailes. Pirms trim gadiem, pēc notikumiem Ukrainā, daudzi baidījās no Krievijas agresijas. Pirms diviem gadiem – no bēgļu straumes, kas nupat pārplūdinās Eiropu un Latviju. Tam visam pāri – bailes no Latvijas iztukšošanās.
Bailes ir dabiska lieta, viena no cilvēka pamata emocijām. Tās piedzīvo visi cilvēki un visos laikos, atšķiras tikai intensitāte un proporcijas. Kas attiecas uz Latviju – ir jau no kā baidīties. Nu kaut vai par pensiju sistēmas nākotni. Ekonomists Ģirts Rungainis sausi analizē – ja demogrāfiskie procesi attīstīsies pašreizējā gultnē, tad pēc gadiem divdesmit uz pirmā līmeņa pensijām nav ko cerēt. Un cilvēks sapako čemodānu un dodas uz vietu, kas, viņaprāt, ir drošāka, bagātāka un perspektīvāka, kur pensijas vecumdienās patiešām arī būs. Bet no savas ēnas jau nevar aizbēgt, un tāpat ir ar bailēm. Tā ir lieta, ko tu nes pats sevī, tās seko tev līdzi, lai kur tu brauktu.
Latvija iekļuvusi apburtā lokā. Aizbraukšana turpinās, savukārt saimnieciskam “izrāvienam” vajadzīgi cilvēki, darbaspēks, jauni patērētāji. Taču sabiedrības vairākums kategoriski iestājas pret imigrāciju. Ko darīt?
Vēsturiskā atmiņa mums liek būt rezervētiem un piesardzīgiem pret iebraucējiem, un tas vēl būtu maigi teikts. Nedomāju, ka Latvijas sabiedrība patlaban būtu gatava plašai imigrācijai – pat ar nosacījumu, ka šie cilvēki ierodas vien pastrādāt un uz īsu laiku. Vienīgā iespēja – dzimt pašiem. Demogrāfijai jābūt valdības, katras pašvaldības svarīgākajai prioritātei. Jauniešiem, kuri knapinās un Rīgā īrē dzīvokli par 250 eiro mēnesī, grūti domāt par bērniem. Kāpēc gan valdība nevarētu palīdzēt jaunai ģimenei un kreditēt mājokli – ar nosacījumu, ka tas tiek pilnībā dzēsts pēc ceturtā bērna piedzimšanas. Nav jau jābūt nez kādam luksusam, mājas šodien var uzbūvēt ar visai lētām tehnoloģijām. Bērni dzimtu kā sēnes pēc lietus!
Vai taisnība tiem, kuri apgalvo – no Latvijas aizbraukušie latvieši pa daļai jau ir zaudēti?
