“Nav iemesla šajā lietā uzvesties kā provinciāliem pāķiem!” Kārlis Streips komentē viendzimuma laulību legalizēšanu Igaunijā 0
2023. g. 20. jūnijā Igaunijas Republika kļuva par pirmo no Baltijas valstīm, kurā parlaments ir apstiprinājis likumu par viendzimuma laulību autorizēšanu. Jau kopš 2016. gada Igaunija ir bijusi vienīgā no Baltijas valstīm, kurā ir partnerattiecību likums. Nu sperts pavisam loģiskais un sakarīgais nākamais solis. Balsojums Rīgikogu plenārsēdē bija 55 par, 34 pret un vienam deputātam atturoties.
Martā Igaunijā bija parlamenta vēlēšanas, un pēc garām sarunām koalīciju nolēma veidot Reformu partija, partija “Igaunija 200,” kā arī Sociāldemokrātiskā partija. Visas trīs ir liberāli noskaņotas, un jau koalīcijas līgumā bija paredzēta likuma izstrādāšana par viendzimuma laulībām. Ieceri arī atbalstīja opozīcijā esošā Centra partija.
Igaunijas premjerministre Kaja Kalasa Tviterī rakstīja: “Oficiāli paziņoju, ka Igaunija ir legalizējusi laulību vienādību. Ar šo vēsturisko lēmumu mēs pievienojamies citām Ziemeļvalstīm. Lepojos par savu valsti. Veidojam sabiedrību, kurā tiek cienītas visu cilvēku tiesības un ļaudis var viens otru mīlēt bez ierobežojumiem.”
Intervijā Kalasa kundze piebilda: “Šis ir lēmums, kas nevienam neko neatņem, bet daudziem dod ko ļoti svarīgu. Tas arī parāda, ka mūsu sabiedrība ir gādīga un mēs cienām viens otru. Tāpat kā daudzās Eiropas valstīs un ASV, arī Igaunijā pēdējās desmitgades laikā ir strauji pieaudzis atbalsts viendzimuma laulībām. Saskaņā ar Igaunijā aprīlī veiktu aptauju tās atbalsta aptuveni 53% iedzīvotāju.”
Mūsu kaimiņvalstī uz dienvidiem pa to laiku jau otrajā lasījumā pieņemts par civilām savienībām, tā legalizējot šāda veida savienības gan pretēju, gan viena dzimuma pāriem. To var uzskatīt par sava veida pārsteigumu, ņemot vērā faktu, ka Lietuva ir dziļi katoliska valsts, un Romas Katoļu baznīcas attieksme pret dažādām seksualitātes izpausmēm ir arhaiska, un tas ir maigi teikts. Tiesa, pašreizējais Romas pāvests ir bijis pielaidīgāks attiecībā uz LGBTQ+ cilvēkiem, taču viņš ir viens, kamēr Romas baznīca ir begemots, kuru izkustināt no arhaisma ir teju vai neiespējami.
Protams, acīs momentā krīt fakts, ka kārtējo reizi Igaunija varēja un šajā gadījumā pat Lietuva varēja, bet mūsu valstī politiskā šķira joprojām ir tik gļēva, ka katru reizi, kad Saeimā iesniegta iniciatīva no portāla “Manabalss.lv” par viendzimuma pāru atzīšanu, vairākums nobalso pret jautājuma iesniegšanu komisiju apspriešanai, līdz ar to tēlojot trīs mazos mērkaķīšus – neko neredzu, neko nedzirdu, neko negribu saprast.
Latvijā konkrēts elements šajā situācijā ir fakts, ka nu jau ir pagājuši vairāk nekā divarpus gadi, kopš Satversmes tiesa pieņēma spriedumu, kurā cita starpā bija teikts, ka ir vajadzīgs izstrādāt kaut kādu likumu par viendzimuma pāriem, jeb, kā tapa vēstīts valsts portālā, “nodrošināt visu ģimeņu, t.sk. ārpus laulības kopā dzīvojošu pāru, neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas, juridisko, ekonomisko un sociāli aizsardzību.”
Varam atcerēties, ka 13. Saeimā Tieslietu ministrija ar Jāni Bordānu priekšgalā tik tiešām izstrādāja likumprojektu par civilām savienībām. Saeima to apstiprināja pirmajā lasījumā pērn 31. martā. Balsojums bija 44 pret 32. Otrajā lasījumā likumprojekts apstiprināts 12. maijā. Balsojums atkal bija 44 pret 32, šoreiz vienam deputātam atturoties. 3. lasījums bija 2. jūnijā. Uz to bija iesniegti 12 priekšlikumi. Par pirmo no tiem balsojumā piedalījās mazāk nekā 50 deputātu, un līdz ar to likumprojekts no sēdes darba kārtības tapa izņemts. Tā galvenokārt bija frakcija Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija, kura norāva kvorumu. Neesmu pārliecināts, vai tas ir iemesls, kāpēc nākamā gada rudenī “Saskaņa zaudēja” visus mandātus Saeimā.
Toties esmu puslīdz pārliecināts, ka darbs pie civilās savienības likuma visus mandātus izmaksāja Jāņa Bordāna pārstāvētajai partijai “Konservatīvie”. Partijas mājaslapā vēl šobaltdien pēc visiem lauztajiem šķēpiem un puņķiem un asarām par tēmu ir rakstīts šādi:
“Konservatīvisma ideoloģijā ģimene tiek uzskatīta par galveno sabiedrības pamatu. Mūsu izpratnē laulība var būt tikai savienība starp vīrieti un sievieti, kā tas laika gaitā sabiedrībā vienmēr ir bijis un kā tas šobrīd ir nostiprināts arī mūsu Satversmē. Mēs kā konservatīvie tik tiešām nesaprotam, kā par laulību iespējams saukt kādas savādākas savienības. Tā kā vīrieša un sievietes savienību ir iespējams reģistrēt laulībā, uzskatām, ka tāpēc nav vajadzīgs īpašs partnerattiecību institūts. Tāpat neuzskatām, ka turpinot attiecināt laulības jēdzienu uz savienību starp vīrieti un sievieti, kaut kādā mērā tiktu aizskartas seksuālo minoritāšu cilvēktiesības, jo jau šobrīd visi sadzīviskie jautājumi viendzimuma pāriem ir atrisināti citu likumu ietvaros.”
Pēdējais teikums šajā tekstā ir klaja nepatiesība, un būdams augsti izglītots jurists, Jānis Bordāns to noteikti zina. Būtībā šķiet, ja reiz viņa partijas filozofija ir tik noliedzoša, pareizais variants pēc Satversmes tiesas sprieduma būtu bijis Bordāna kungam demisionēt. Taču tā vietā viņa vadībā tapa izstrādāts pats, pats, pats šaurākais likums, kādu vien spētu iedomāties. Likumprojektā bija noteikts kā veidot civilu savienību, kā to šķirt, un kādas ir civilā savienībā esoša pāra mantiskās tiesības. Nekas par nodokļu tiesībām, nekas par aprūpes tiesībām, nekas par mantojuma tiesībām, nekas vairāk par kailu, šauru likumu.
Pat to mūsu “gudrās galvas” nevarēja izdarīt. Pēc trešā lasījuma izgāšanās 13. Saeima pie likumprojekta neatgriezās. 14. Saeimā bija iespējams izskatīt likumprojektus, kuru apsvēršanu 13. Saeima nepaguva pabeigt. Tā tas piemēram bija ar likumu par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidošanu. Taču taujāta par iespēju tāpat rīkoties ar Civilās savienības likumu, Juridiskā komisija pērn 6. decembrī pateica nē. Pieci par, pieci pret un viss.
Divas dienas vēlāk Saeimas priekšā bija 23 257 Latvijas pilsoņu parakstīts kolektīvs iesniegums “Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību.” Tajā bija paredzēts tiesiski atzīt pārus, kas nav laulājušies šī vārda tradicionālajā izpratnē un nodrošināt viņu sociālo aizsardzību – ja kas, tieši tas pats, ko savā obligātajā spriedumā paģērēja Satversmes tiesa.
Pirmais runāja deputāts Gunārs Kūtris no “Zaļo un zemnieku savienības”, kurš pats kādreiz bija Satversmes tiesas tiesnesis un pat tās priekšsēdētājs. Viņš attiecīgajā plenārsēdē paziņoja, ka Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija iesniegto iniciatīvu jau bija noraidījusi un tāpēc lūdza kolēģus “atbalstīt sagatavoto lēmuma projektu, kas paredz, ka minētā iedzīvotāju iniciatīva netiek virzīta tālāk.”
50 deputātu piekrita, ka nevajag to virzīt tālāk, 32 balsoja pret un viens deputāts atturējās.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc konkrēti Latvijā politiķi pret šo jautājumu izturas tik noraidoši. Neatceros nekad redzējis aptauju, kurā sabiedrība būtu lūgta pateikt, ko tā domā par šīm lietām. Kā minēju, Igaunijā tāda bija aprīlī, un mazliet vairāk nekā puse atbildētāju pateica, ka viņi neiebilst pret viendzimuma laulībām.
Iespējams, mūsu politikāņi ir tik gļēvi tāpēc, ka cilvēka tiesību oponenti mēdz būt krietni trokšņaināki nekā cilvēka tiesību aizstāvji. Un arīdzan rupjāki. Šajā portālā zem sākotnējās vēsts par Igaunijas lēmumu, atrodam šādas “vārdu pērles,” kuras piedāvāju precīzi tā, kā tās tur bija rakstītas:
“Kaa var kroplus legalizet dabila pasaule”
“Globohomo būs vosur.elites žīdi velas pusmelnus verghs un gejārus lai cilveki nevairojas. Bus ari visiem nabagiem jāed kukaiņi”
“apsveicu ar pidarizācijas uzspiešanas pamatu ielikšanu!”
Un “Nožēlojami! Garīgu kroplību pielīdzina normālībai. Kāds tad būs igauņu nākošais solis? Legalizēt zoofīlu un nekrofilu laulības ar attiecīgajiem partneriem. Tas būtu tikai loģiski.”
Pirmais, ko te gribu atgādināt, ir faktu, ka tie, kuri nāk ar šādām pārdomām tikai iedomājas, ka viņi ir anonīmi. Pārmērību gadījumā Drošības policija mierīgi atnāks pakaļ.
Otrkārt, šī doma, ja viendzimuma pāriem ļaus laulāties, tad momentā būs jāļauj precēties ar kazu, cepeškrāsni vai ozola zīli, ir, pirmkārt infantila, un, otrkārt, nekur pasaulē, kur attieksme šajā jomā ir bijusi liberālāka, tā kaut kas nav noticis. Minēto citātu LA.LV portālā izvietoja kāds ar niku “Fredis.” Nezinu, vai “Fredis” lasa šo komentāru, bet, ja tā, tad apsveicu, cienītais! Savu stulbumu esat pierādījis ar uzviju.
Politikā vislielākais bļāvējs pret geju tiesībām ir bijis Ainars Šlesers. Nezinu, kas un kad viņam ir iekodis tā, lai viņam tas kļūtu par dzīves lielāko vadmotīvu, bet tieši viņš bija vadošais Saeimas deputāts 2005. gadā, kad Saeima pilnīgi nevajadzīgi grozīja Satversmi, lai noteiktu, ka vārds “laulība” ir definējams kā “savienība starp vīrieti un sievieti.” Saku nevajadzīgi, jo Civillikumā tas jau bija skaidri pateikts.
Pēdējā laikā Šlesers un viņa partija nenoguruši ir vākuši parakstus, lai forsētu vēl vienu Satversmes grozījumu, šoreiz, ne tikai pateiktu, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, bet rakstīt šādi:
“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsarga bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisku pārliecību.”
Šo iniciatīvu Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza organizācija ar nosaukumu “Latvijas vīru biedrība,” bet Šlesers un viņa partija nenoguruši ir pauduši tai atbalstu. To var saprast tādā nozīmē, ka pēdējā gada laikā Latvijas Administratīvā tiesa vairākos desmitos gadījumu ir aplūkojuši divus vīriešus vai divas sievietes ar kopdzīvi, kopīpašumu un citām lietām, kas apliecina – un tiesa tā arī ir atzinusi, ka šie pāri ir uzskatāmi par ģimeni atbilstoši tam pašam pantam Satversmē, kuru Šlesers tik ļoti ir centies padarīt par prastu aizspriedumu centru. Tur ir paģērēta valsts aizsardzība ģimenei, un Administratīvā tiesa ir atzinusi, ka ģimene nav tikai viens vīrietis un viena sieviete.
Tāpēc laikam ir saprotama, lai gan ne par sprīdi vairāk pieņemama Šlesera un viņa domubiedru histērija par šo lietu.
Patlaban notiek sarunas par valdošās koalīcijas pārkārtošanu, un ministru prezidents ir bez aplinkiem pateicis, ka viens iemesls ir tāds, ka pašreizējā koalīcija ir bijusi pārāk slinka attiecībā uz dažādām reformām. Konkrēti premjers ir nosaucis valsts uzņēmumu kotēšanu biržā, kā arī nepieciešamību ratificēt Stambulas konvenciju un beidzot pieņemt Satversmes tiesas paģērēto likumu par civilām savienībām.
“Nacionālā apvienība” ir institucionāli aizspriedumaina un tā kaut kam nepiekritīs nekad. Pērn decembrī, kad bija balsojums par iedzīvotāju iesniegto iniciatīvu, visi “Apvienotā saraksta” deputāti balsoja par jautājuma tālāku neskatīšanu, izņemot Didzi Šmitu, kurš atturējās. Tāpat arī balsoja visi “Zaļo un zemnieku savienības” deputāti.
Interesanti, vai tieši ZZS būs tā, kura mainīs savas domas par tēmu. Ir zināms, ka 31. maijā, kad bija valsts prezidenta vēlēšanas, “zaļie zemnieki” visās trīs kārtās balsoja par Edgaru Rinkēviču. Padomāju toreiz, un domāju joprojām, ka tas bija signāls, ka viņiem bija un ir apnikusi dirnēšana opozīcijā, kādā tā ir bijusi kopš darbu sāka 13. Saeima.
Problēma, protams, allaž ir bijusi “zaļo zemnieku” pieķeršanās pie sava sutenera Ventspilī. 14. Saeimas vēlēšanās, kad ZZS “zaļais” gals tieši šī iemesla dēļ bija aizgājis un pievienojies Apvienotajam sarakstam, atlikušais “zemnieku” gals turpināja smagos noziegumos ne tikai apsūdzēto, bet nu arīdzan notiesāto kadru prezentēt kā savu “kandidātu premjerministra amatam.” Vēlēšanu naktī ZZS mēbele Brigmanis tā vien varēja blēt: “Bet viņš ir tik populārs, tik populārs.”
Aizejošais Valsts prezidents Egils Levits ir teicis, ka viņš neizvirzīs kandidātu premjerministra amatam, kurš akceptēs koalīcijas partnerus ar “oligarhisku ietekmi.” Nezinu, vai ZZS patiešām taisās savu krusttēvu mest pār bortu, vai arī vienkārši top gaidīts līdz 8. jūlijam, kad Latvijai būs jauns un varbūt pielaidīgāks valsts prezidents, bet varbūt galu galā sanāks koalīcija ar “Jauno Vienotību”, “Progresīvajiem” un ZZS, kuriem kopā Saeimā būtu 52 balsis. Ja koalīcijai arī pievienotos “Apvienotais saraksts” izpratnē, ka ne jau sēdēšana opozīcijā kopā ar Šlesera dinozauriem un Rosļikova Kremļa lakstīgalām bija partijas vēlētāju mērķis pērn oktobrī, kad bija vēlēšanas, tad kopā sanāktu 67 balsis. Tur ir tāds dzīvosim, redzēsim moments.
Taču nobeigumā gribu konstatēt vienu pilnībā acīmredzamu lietu. Pasaulē ir daudz valstu, kurās viendzimuma pāriem ir atļauts laulāties. Pirmā valsts, kurā pieņemts attiecīgais likums, bija Nīderlande, un tas bija 2001. gadā. Gribētu lūgt tos mūsu valsts politikāņus, kuri šajā konkrētajā jautājumā ir iecirtušies, aizbraukt uz Amsterdamu un pajautāt, vai laikā kopš tam ir masveidā izjukušas tradicionālās laulības, par ko brīdina viendzimuma laulību oponenti. Varu saderēt, ka holandieši atbildēs, ko jūs. Tām divām lietām nav nekāda sakara. To pašu mūsu politikāņi varētu atrast Beļģijā (2002), Spānijā un Kanādā (2003), Dienvidāfrikā (2006), un sākot nākamgad 1. janvārī, arīdzan kaimiņvalstī Igaunijā.
Nav iemesla šajā lietā uzvesties kā provinciāliem pāķiem. Vēl jo vairāk ņemot vērā faktu, ka likumā par Satversmes tiesu ir melns uz balta pateikts, ka tās spriedumi ir obligāti visām valsts un pašvaldību iestādēm, un pēdējo reizi, kad es paskatījos, Saeima it kā skaitījās valsts iestāde esam. Sprieduma ignorēšana rada jautājumu, vai Latviju vispār var uzskatīt par konstitucionālu valsti, kurā pastāv tiesiskums. Izvēlei starp Temīdu un Šleseru patiesi civilizētā balsī nebūtu jābūt īpaši sarežģītai.
