Kāpēc nav gandarījuma? Arhibīskaps aicina atskatīties uz paveikto 30 gadu laikā 1
Svētku dievkalpojuma sprediķī Aglonā, uzrunājot klātesošos, Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pievērsās tam, kas vajadzīgs, lai uzlabotu mūsu dzīves kvalitāti, informē Latvijas Romas katoļu Baznīcas Informācijas centrs.
Arhibīskaps uzsvēra katra cilvēka aicinājumu iesaistīties sabiedrībā notiekošajos procesos, tajos integrējot ētisko dimensiju.
Sprediķa ievadā arhibīskaps atsaucās uz Svēto Rakstu fragmentiem, kuri iezīmē cilvēka loģikai paradoksālu vēstījumu par Dieva spēku, kas augšāmcēlis Jēzu Kristu un kurā visi atkal kļūs dzīvi. Viņš aicināja aplūkot paveikto 30 gadu laikā kopš trešās tautas atmodas sākuma.
Kā norādīja arhibīskaps, cilvēki meklē atbildes uz dažādiem jautājumiem, viens no tiem – kāpēc tik daudziem nav īsta gandarījuma par sasniegto? Par to liecina jau ilgstošā lejupslīdošās demogrāfijas tendence, fakts, ka cilvēki joprojām atstāj Latviju. Kā iemeslu tam arhibīskaps uzsvēra nedrošību par nākotni, ko veicina vairāki faktori.
Pirmais no tiem – valsts varas orgānu un Latvijas tautas gribas šķelšanās, ko ilustrē skolas un veselības aprūpes iestāžu reforma, kā arī teritoriālā reforma, kas netiek jēgpilni izskaidrotas, tāpēc cilvēki tās bieži vien neizprot un līdz ar to nesadarbojas šo ieceru realizācijā.
Kā piemēru arhibīskaps Stankevičs pieminēja arī salīdzinoši nesen plašsaziņas līdzekļos izskanējušo gadījumu par VID pārvaldītās Nodokļu un muitas policijas veiktajām kratīšanām Romas katoļu draudzēs, izsakot cerību, ka šī notikuma patiesais iemesls ir informācijas un izpratnes trūkums par Baznīcas darbību.
Viņš norādīja, ka šajā kontekstā svarīgi ir pareizi izprast valsts un Baznīcas attiecības, kopā tiecoties uz vērtībām – cieņu, tiesiskumu, godprātīgu attieksmi pret finansēm un atbildību sabiedrības priekšā -, tajā pašā laikā katrai saglabājot savu autonomiju, kārtību un sūtību. Tāpat arhibīskaps uzsvēra konstruktīva dialoga un izpratnes nozīmi, risinot šādas problēmsituācijas.
Kā otro, būtisko faktoru arhibīskaps uzsvēra tālredzības trūkumu, izvērtējot normatīvo aktu iespējamās sekas. “Biežās likumu izmaiņas nereti ir skaidrojamas ar neparedzētām sekām, ko radījušas iepriekšējās izmaiņas un kuras cenšas likvidēt ar nākošajām izmaiņām,” viņš norādīja.
Visbeidzot, arhibīskaps norādīja uz trešais faktoru – nevienlīdzīgu attieksmi un pretrunām starp vārdiem un darbiem. “Netaisnības izpausme,” skaidroja arhibīskaps, “ir ekonomisko grūtību un krīžu seku likvidācijas izmaksu novelšana uz trūcīgāko iedzīvotāju pleciem, krīzes pārvarēšanai izmantojot galvenokārt sociālās sfēras un infrastruktūras finansējumu.”
Pēc problēmsituāciju iezīmēšanas arhibīskaps pievērsās kristīgās ticības piedāvātajām vadlīnijām sociālo jautājumu risināšanā, atsaucoties gan uz pāvesta Franciska teikto vizītē Latvijā, gan Baznīcas sociālās mācības Kompendijā rakstīto.
“Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ekonomiskajai darbībai un materiālajam progresam ir jākalpo cilvēkam un sabiedrībai. [..] Pieaugot bagātībai, ir svarīgi augt arī solidaritātes tikuma praktizēšanā. Ja ekonomiskā darbība norisinās saskaņā ar ētikas normām, tā kļūst par savstarpēju kalpošanu, ražojot preces un sniedzot pakalpojumus, kas nepieciešami katra cilvēka attīstībai,” teikts Baznīcas sociālās mācības Kompendijā, kas latviešu valodā tika izdots šī gada maijā.
Sprediķa noslēguma daļā arhibīskaps uzsvēra to, ka šīs vadlīnijas neattiecas tikai uz valsts iestādēm, bet gan uz katru sabiedrības locekli individuāli.
Stankevičs uzsvēra katra cilvēka atbildību notiekošajos procesos sabiedrībā, sakot: “Kad iestājas Dieva valdīšana mūsu dzīvē, tad atklājam, ka mūsu valsts, Latvija – tas nav abstrakts veidojums, bet reāli, dzīvi un konkrēti cilvēki, un tādi jēdzieni kā solidaritāte, kopīgais labums, labumu piešķīrums visiem, subsidiaritāte un līdzdalība pārstāj kļūt par abstrakciju, bet kļūst saprotami un piepildās ar konkrētu saturu. Tādā sabiedrībā, kas respektē šos principus, var celties ikviena tās locekļa dzīves kvalitāte.”
Sprediķi arhibīskaps pabeidza, citējot pāvesta Franciska teikto Latvijai: „Garīgā spēja saredzēt tālāk, kas konkrēti izpaužas ikdienišķos, mazos solidaritātes, līdzjūtības un savstarpējas palīdzības apliecinājumos, ir bijusi jums par balstu un ir devusi nepieciešamo radošumu, lai radītu jaunu sociālo dinamiku.”
