– Vai bija asa politiska diskusija un iebildumi, ka jāpalielina aizsardzības budžets, jāsūta jaunieši dienēt? Lietuvā taču arī ir mazas pedagogu algas, papilnam vajadzību, kur jāiegulda līdzekļi. 20
– Tās ir diskusijas “ar bārdu”, ka naudas nepietiek. Vēlreiz uzsvēršu žurnālistu lomu. Tie nebija daži, bet liela daļa avīžnieku, kuri rakstīja pozitīvas lietas par valsts aizsardzības spēju nostiprināšanu. Viņi ieņēma pilsonisku nostāju, un tas iedarbojās uz politiķiem, jauniešiem, visu sabiedrību. Budžeta sadalē aizsardzības izdevumu daļa pieaug ļoti nopietni. Esam ceļā uz 2 procentiem no IKP, pašlaik ir 1,4%. Bija apmēram 0,75%. Tā kā palielinājums sakrīt ar zināmu pacēlumu Lietuvas ekonomikā, tad armijas izdevumi ne pārāk jūtami noēd līdzekļus citām vajadzībām. Sabiedrībā audzis optimisms, atbildība par valstiskām interesēm. Pirms pāris gadiem noskaņojums bija stipri pesimistiskāks. Mēs drošāk skatāmies uz brīdinošām zīmēm, kad pie gaisa un jūras robežām lidinās svešas lidmašīnas, peld karakuģi un notiek provokatīvi incidenti. Infokara uzbrukumos nopietns pretspēks ir mūsu stratēģiskās komunikācijas departaments. Tas ir stiprs ne tik daudz ar resursiem, kā ar intelektiem. Viens no centra uzdevumiem ir atskaidrot ļaužu prātus, lai tiem, kas mēģina skalot smadzenes, tas tik viegli neizdotos. Šī struktūra piesaista akadēmisko aprindu cilvēkus, pieredzējušus mācībspēkus, kas ar faktiem pierādīs, kur ir meli, kur patiesība.
– Delikāts jautājums, noslēdzot kara lietu tēmu. Igaunijā dienestu neatcēla, Lietuvā atjaunoja. Kā raugāties uz Latvijas štābistu nevēlēšanos iesaukt jauniešus dienestā?
– Nu, latvieši tā nolēmuši, argumentējuši. Mūsdienu karadarbība izvēršoties zibenīgi, un nebūšot laika mobilizēt rezervi. Iztiks ar militāro spēku, kas ir sagatavots un pa rokai. Pret to nav negatīvas attieksmes, taču klausos, ko runā cilvēki. Viņi saka – vēlētos nopietnākus kontaktus ar Latviju dažādos līmeņos un ne tikai militārā jomā. Lietuviešiem liekas, ka šis ir labs laiks daudz ko paveikt kopā. Bet ir iespaids, ka latvieši vairāk turas nostāk. Nezinu – nenozīmīgu konfliktu dēļ vai citi iemesli. Tomēr Lietuvā ir vēlējums – lai ir vairāk sadarbības.
– Jo mākoņi savelkas.
– Situācija kļūst komplicētāka, izplešas tālu visā Eiropā. Pie galēji radikālo rosības Rietumos jaušams Krievijas pirksts, Kremlis cenšas pakļaut informatīvai ietekmei, notiek nopietns hibrīdkarš. Izklausās šausminoši, bet reizē mums pašiem paveras iespējas kaut ko darīt. Ja konfliktam globāli mērogi, tad izšķirošus lēmumus pieņems ne jau Baltijā. Jāseko līdzi, kas notiek Eiropā un ASV, bet hibrīdkarā mums jātiecas būt vērā ņemamiem spēlētājiem. Lietuvā sprieduši – vai nav labāk turēties malā, nepiedalīties? Bet, neko nedarot, drīz viss notiks tā, kā ienaidnieks paredzējis savos plānos. Jādarbojas pretī, un – cik izdarīsim, tik arī būs. Labāk rīkoties, nevis turēt rokas klēpī un mierināt – gan būs labi. Ir tāds piemērs, ka lietuvietis guļ uz krāsnsaugšas, prāto – krievs nāks virsū vai ne? Varbūt vajag līst nost no krāsns un iet paskatīties – vai nav jāpielabo durvis, lai turas ciet? Varbūt sētiņa jāaizvelk priekšā? Jo – ja neko nedarīsim, tad varbūt tiešām tas krievs atnāks!
