– Viens arguments, ko dzirdam no Latvijas Aizsardzības ministrijas, – moderna kara apstākļiem karavīri jātrenē gadiem ilgi, kamēr no gadu dienējušiem Rembo profesionāļus nevar izveidot. 20
– Deviņu mēnešu dienests ir maz, bet vairāk nekā nekas. Šie jaunieši nebūs rūdīti kareivji, tomēr militāri izglītoti. No “jauniņo” loka ir labas iespējas izvēlēties piemērotākos kandidātus profesionālam dienestam. Pirmos mēnešos jaunais karavīrs aposta armijas pulveri, apgūst ierindas mācību. Otros trīs mēnešus kareivi gatavo specialitātē, piemēram, par granātmetēju, bruņumašīnas vadītāju. Noslēgumā apmāca bataljona kaujas taktikai u. tml. Svarīgi, ka nodarbības ir praktiskas, un, ja skolā būtu kas līdzīgs militārās audzināšanas stundām, armijā atliktu vairāk laika profesionālai apmācībai.
– Man nesen nebija patīkami lasīt interviju ar norvēģu izglītības ekspertu. Viņš tieši un skarbi sacīja – ja tik daudz latviešu jauniešu dodas prom no Latvijas, tad jums laikam kaut kas nav kārtībā ar valstiski patriotisko audzināšanu.
– Trāpīts, un var teikt asāk – tādas nemaz nav! Jaunie lietuvieši paši to atzinuši, un tagad mums vēl ir ģimnāzija ar eiroklasi. Speciāli gatavo emigrantus!
– Mums ir krievu skolas, kuru vadība negrib, lai tur ieskatītos “svešas acis”. Izglītības ministrija nezina, ko tajās māca.
– No pāris Lietuvas skolām jaunieši devās šaubīgos ceļos uz militarizētām nometnēm Krievijā. Taču bija ļoti asa reakcija. Skolu direktoriem nācās taisnoties, kāpēc tā noticis. Jāatzīmē cita statistika, ka samērā daudz armijas brīvprātīgo ir no valsts austrumpuses ar baltkrievu, poļu saknēm. Šajās dzimtās karadienests ir goda lieta, nopietns pienākums. Būtiski, ka virsnieki, seržanti māk saliedēt karavīrus par vienu veselumu, par Lietuvas armiju neatkarīgi no ierindnieku nacionalitātes.
– Vēl viens mūsu militārpersonu nē obligātā dienesta atjaunošanai balstās uz aicinājumu – lūdzu, ja esi patriots, piesakies zemessargos. Pēc Ukrainas notikumiem daudzi vīri tā arī izdarījuši.
– Lietuvā ir divas zemessardzes tipa militarizētas organizācijas. Divas, jo bija ambīcijas, kaut ko nevarēja sadalīt. Abas pakļautas bruņoto spēku pavēlniekam. Lietuva obligāto iesaukumu izvēlējās nākotnes dēļ. Kā teicu – mums praktiski nebūtu cīnīties spējīgas armijas, ja neizlemtu atjaunot karaklausību. Sākotnēji to paredzēja ieviest uz pieciem gadiem, taču, redzot atsaucību, Seims droši vien lems, ka vispārējā karaklausība ir pastāvīga. Tagad armiju piepilda ierindnieki, seržanti, veido otro brigādi, būs rezerves brigāde, arī poļu–lietuviešu apvienotā brigāde. Turklāt dibina artilērijas bataljonu, jo nopirktas vācu pašgājējas haubices. Tas viss plānveidīgi, pakāpeniski notiek. Pievērš uzmanību rezervistu apmācībām, kas bija atstātas novārtā. No tiem, kam sūtīja pavēstes, ieradās vairāk nekā puse. Ukrainas notikumu iespaidā arī Lietuvas zemessargu rindas papildināja brīvprātīgie, toskait sabiedrībā pazīstami sportisti, šovmeņi, naudīgi ļaudis, politiķi, uzņēmēji, kas ļoti pievērsa uzmanību. Jaunieši televīzijā redzēja, kā “zvaigznes” skrien krosu, apietas ar ieročiem, un tas radīja pozitīvu attieksmi pret dienestu.
