Māris Zanders: Nav atšķirības starp 2022. un 1822. gadu 22
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Amerikāņu vēsturnieks Haidens Vaits (1928–2018), kurš skeptiski izturējās pret iespēju “rakstīt vēsturi objektīvi”, izšķīra četras vēstījuma formas, kādas rakstītājs var izvēlēties: romantiskā, traģiskā, komiskā un satīriskā. Piemēram, romantiskās pamatā vēsture tiek saprasta kā cīņa starp labo un ļauno, kā tiekšanās uz brīvību un progresu, savukārt, teiksim, satīrisko pozīciju raksturo pārliecība, ka neviens no vēstures kļūdām nemācās.
Man šķiet, ka Vaita ieskicētajām četrām derētu pievienot vēl piekto – Baltijai raksturīgo. Proti, ja lasa Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ziņu portālus (jāatzīst, ka kaimiņu tekstus lasu tulkojumos), rodas iespaids, ka notiek savdabīga sacensība – kurā valstī “viss ir slikti” ir kaut nedaudz, bet vēl sliktāk. Tas, starp citu, ir pretrunā ar Latvijā izplatīto viedokli, ka igauņi, lūk, nemazgā netīro veļu publiski (respektīvi, ārpus igauniskās informatīvās telpas). Mazgā, mazgā, bet ne par to šoreiz stāsts.
Mani vairāk interesē jautājums, kādēļ šis stils “viss ir slikti” ir tā uzplaucis, jo nedomāju, ka mēs esam īpaši mīkstčaulīgāki vai histēriskāki par citām tautām. Versija: zināmā mērā šī ir racionāla uzvedības forma, kas veidojusies paaudžu paaudzēs, dzīvojot indivīdam nedraudzīgos politiskos režīmos. Domas paskaidrošanai minēšu kādu vēsturisku epizodi. 1854.–1855. gadā Kurzemei cara armijai bija jāsagādā 6153 rekrūši.
Pastāvēja iespēja atpirkties, un to izmantoja 35,5% no potenciālajiem zaldātiem, valsts kasē rezultātā iemaksājot 1 062 000 sudraba rubļu. Retorisks jautājums: no kurienes zemniekiem nauda, ja, “kā labi zināms”, visi latvji vismaz līdz 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm bija bezgala trūcīgi ļautiņi?
Tāpat “kā labi zināms”, ka zemnieki Latvijas teritorijā cara laikos bija ne tikai pliki un nabagi, bet arī pilnīgi bezspēcīgi un neaizsargāti. Savukārt, kad 1771. gadā Vidzemē kontekstā ar nemieriem Polijā sākās arī nemieri mūsu pusē, vēlāk varas iestādes Alūksnes muižā zemniekiem atņēma 15 bises, Annas muižā – 40, Zeltiņos – 24, Gulbenē – 11, Lāzberģa muižā – 33 un tā tālāk.
Negrasos iztirzāt šī “kā labi zināms” saknes un pareizību, bet manā skatījumā no zemnieka interešu viedokļa vienkārši pareizāk bija pačīkstēt un sūdzēties par neizturamo dzīvi, pat ja nemaz tik traki nebija. To var saukt par apdomīgumu, viltīgumu vai pat liekulību, bet – vēlreiz – grūti saprotamas varas apstākļos tā uzvesties ir pamats.
Tātad starp ilgstošu periodu, kad dzīvojam “zem svešas varas”, bija divi gadu desmiti brīvvalstī, tad pusgadsimts okupācijā, kuras apstākļos atkal visnotaļ veselīga izdzīvošanas stratēģija bija nestarot pašpaļāvībā par, teiksim, ar puķu tirdzniecību nopelnīto vai kaut kur pa blatu dabūto deficīta preci.
Citiem vārdiem sakot, ja līdzpilsonis 2022. gada rudenī, piekrāvis iepirkšanās ratiņus lielveikalā vai pirms nedēļas atgriezies no atpūtas ceļojuma, sēri paziņo, ka šī valsts ir sabrukuma priekšā, tad zināmā mērā viņš ir īstens “tradicionālo vērtību” piekopējs. Ja “viss ir slikti”, tad pilnīgi loģiska ir arī konsekventa varas lamāšana, vienīgā atšķirība, ka padomju laikā tāda draudēja ar nepatikšanām, savukārt tagad – cik sirds vēlas. Vara šādā izkārtojumā nekad nav “savējā” – vienalga, vai runa būtu par Aleksandra II, Augusta Vosa laiku vai mūsdienām.
Vaitam varbūt ir taisnība tēzē, ka vēsturnieks nevar būt bezkaislīgs, tomēr kopumā ļaudis, kuri nodarbojas ar cilvēku uzvedības modeļiem un to izpausmēm vēsturē, atturas no vērtējumiem “labs – slikts” žanrā.
Arī man nav iebildumu pret ieskicēto uzvedības modeli, tikai jāņem vērā, ka šo vēsti (“viss ir slikti”) pavisam savtīgās interesēs izmanto arī daļa no cilvēkveidīgajiem, kuri kandidē uz Saeimu. Un tad, redziet, sanāk tā: ja cilvēkveidīgais pretendents uz varu, rokas vicinot, klāsta, ka “viss ir slikti”, ir diezgan problemātiski palūgt godājamo kandidātu aizvērties, jo mēs jau paši arī tā izsakāmies.
Nu, kā es tagad celšos un teikšu, ka tik traki jau arī nav? Neiebilšanas rezultātā kandidāta retorikas uzburtā aina sāk šķist ticamāka ar visām no tā izrietošajām sekām. Nedaudz ironisks rezumējums: sentēvu dzīves gudrība jālieto ar mēru un uzmanīgi.
