Monika Zīle: Valdošā koalīcija rīkotos godīgi, ja atzītu tai veltīto kritiku 5
Lai gan sabiedrība periodiski pauž ilgas pēc labām ziņām, tā bez skaļas līksmes un pat skeptiski uztvēra svaigākajā “Eirobarometra” aptaujā “Dzīves kvalitāte Eiropas pilsētās” secināto, ka pēdējos trijos gados Rīgā ar savu finansiālo situāciju apmierināto skaits pieaudzis no 44 līdz 63 procentiem. Izklausās tīri labi, kamēr šo skaitli nenoliek blakus 90 procentiem Norvēģijas galvaspilsētā Oslo vai 92 procentiem Šveices Cīrihē. Jā, tie izraisa gluži cilvēcisku skaudību, bet šajā gadījumā nebūs galvenais klusā sarūgtinājuma avots. Iemeslus gādā reālā dzīve un politiķu attieksme pret mums visiem svarīgo labklājības līmeni.
Divās Saeimas komisijās – Sociālo un darba lietu un Eiropas lietu – valdot stipri drūms noskaņojums pēc nupat aizvadītās kopīgās sēdes, kurā deputāti iepazina Eiropas Komisijas (EK) darba dokumentu “Ziņojums par valsti – Latvija 2016”. Tajā vairs nebija ne vēsts no pašapziņu glāstošajiem komplimentiem ekonomiskās krīzes izciešanas teicamniekiem, bet garš uzskaitījums nepadarītā vai slikti paveiktā, kas bremzējis valsts attīstību. Būtībā šie aizrādījumi sabalsojas ar mazliet agrāk no Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekspertiem dzirdēto: Latvija divdesmit piecos gados zaudējusi ceturto daļu iedzīvotāju, valstī saglabājas liela sabiedrības nevienlīdzība, augsts nodokļu slogs vāji atalgotajiem, nav uzteicamu rezultātu ēnu ekonomikas apkarošanā, darba tirgū trūkst kvalificētu strādnieku un tā tālāk.
Vārdu sakot, nav ar ko lepoties. Valdošajai koalīcijai nu derētu saprast, ka pietiek dzīvot pēc principa “kreklam gabalu noplēšot, pielāpām bikses” – gluži matemātiski satapināt budžetu, acīmredzamo mīnusu caurumus aizdrīvējot ar kārtējo jauno nodokli vai atliekot sociāli būtiskus projektus uz nezināmu nākotni. Būtu godīgi, ja galvenie par valsts sociālo un darba tirgus politiku atbildīgie piekristu starptautisko vērtētāju ieliktajām atzīmēm – EK dokumentā stabils divnieks! – un apstiprinātu veselīgas paškritikas klātbūtni. Taču labklājības ministra Jāņa Reira (“Vienotība”) publiskie komentāri satur vienīgi paudumus, ka Latvija tik un tā jau šogad cer kļūt par pilntiesīgu locekli valstij nozīmīgajā OECD, jo ministrijā un valdībā topot uzņemšanas procedūru veicinoši dokumenti. Diemžēl ne vārda par sociālās politikas virzieniem, kas vairotu Latvijā vidusšķiru, kuras trūkumu OECD eksperti īpaši uzsvēruši. Bet Saeimas sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS) pat atļāvās izrādīt sašutumu par EK dokumentā izteiktajiem aizrādījumiem pabalstu politikas sakarā – tie ik palaikam celti, kāpēc šo cildeno veikumu nepamanīja un neuzsita malačiem pa plecu? Tiesa, nebija aprēķināts, ka pēdējais dažu eiro pielikums zemo algu saņēmējiem glīti izskatīsies, bet patiesībā daudzām ģimenēm atņems likumīgo pabalstu un vairos reāli nabadzīgos. Nu, kuram negadās!…
Mūsu sabiedrībā pierasts starptautisku organizāciju ekspertu secinājumus nievājoši dēvēt par augstos plauktos sagrābstītām gudrībām. Šķiet, ar šo viedokli patlaban žonglē politiķi, ne pārāk veikli cenšoties stāstīt, ka paši redzam – visas lietas Latvijā attīstītās gluži ciešami. Jāizdzīvo kā nebūt līdz 2020. gadam, kad Valsts ieņēmumu dienests (VID) ieliks budžetā ēnu ekonomikai atņemto pusotru miljardu eiro, un tad… Tikmēr pusmūžā darbu zaudējušajiem gandrīz nav izredžu tikt pie cita, lai gan brīvu vakanču atliku likām, – sociālajā politikā trūkst pat mājiena, ka ekonomikas attīstības vārdā pēdējais laiks valsts līmenī iestāties pret jaunības kultu speciālistu izvēlē. Tajā pašā laikā Latvijā pāri visiem bortiem izmestais piecdesmitgadnieks aizbrauc uz Īriju vai Angliju un bez problēmām pelna iztiku, nereti pat taisīdams karjeru.
