Nauris Puntulis: Māksliniekam ir ko darīt politikā 0
“Latvijas Avīzes” žurnālistu Voldemāra Krustiņa un Daces Kokarevičas saruna ar operas solistu, “Visu Latvijai” atbalstītāju Nauri Puntuli.
V. Krustiņš: – 18. februārī notiks referendums, 19. februārī tauta teiks – mēs gājām un apliecinājām, ka mūsu valsts valoda šeit nav aizskarama, bet vai tas ir viss?
N. Puntulis: – Vispirms vajadzētu situāciju analizēt. Nekad to īsti neesam darījuši. Bet vissatraucošākais ir, ka Latvijā šo 20 gadu laikā nav bijis valstiskas, patriotiskas audzināšanas.
Kas tad ir patriotisms? Tā ir savas Tēvzemes mīlestība, bet mīlestība nekad nav bijusi īpaši racionāla.
– Tas nozīmē, ka esam jūtu, nevis prāta nacionālisti?
– Politiķi un arī masu mediji mēģina spriest, kā nacionālo valsti būvēt uz racionāliem pamatiem. Tas nekad neizdosies. Nevaram uzbūvēt valsti uz racionāliem pamatiem vien. Ja domājam tikai racionāli, tad latviešu valodai te vispār nav vietas… Te ir tik daudz krievu, blakus ir lielā Krievija. Ja gribam dzīvot kā nieres taukos, recepte ir vienkārša: krievu valodai – valsts valodas statusu, krievu valoda automātiski kļūst par Eiropas Savienības valodu, visiem krieviem ir pilsonība, robežas vaļā, krievu nauda un nafta šeit nāk iekšā – trekni dzīvosim! Tikai kas tādā gadījumā šeit būtu – Latvija vai Krievija un vai mēs atrastos Eiropā vai Krievijā? Un par nacionālām lietām vispār nerunātu! Vienīgais, kas atliktu, – satikties Jāņos, uzdziedāt Līgo dziesmas, bet viss pārējais notiktu tāpat, kā bija Padomju Savienībā. Šodien jaunie biznesmeņi sauc – ko gan jūs, mīļie draugi, nacionālisti, ņematies ar to savu valodu, mums ir daudz svarīgākas lietas! Mums ir jāizved valsts no krīzes, mums ir ekonomiskās, fiskālās problēmas…
Bet mums ir svarīgākas problēmas par šiem aizņēmumiem, jo jāzina, kas mēs esam un kas gribam būt; kā dzīvosim kopā un kāda ir mūsu mīlestība vienam pret otru. Un kādu mēs katrs atšķirīgi redzam šo zemi.
Kādi šķēršļi traucē būt nacionālai valstij? Tā ir skaitliski lielā krievu valoda, ar ko biznesa vidē latviešu valoda konkurēt nevar, un uzņēmēju lobijs milzīgajām eksporta iespējām uz Krievijas tirgu. Tāpat vietējie uzņēmēji arvien atgādina, ka viņiem svarīgi, lai pakalpojumus pērk arī krievvalodīgie, tajā skaitā telekomunikācijās, masu medijos.
Te ir daudz piemēru, kā “LMT”, “Rīgas Viļņi”, Edgars Šīns no “Latio”, “Daugava”, “Delfi.ru”, “Tvnet.ru”… Tā mēs nonāksim līdz “Latvijasvalsts…ru”. Pieskaitīsim vēl latviešu piesardzīgumu, bailīgumu, vergu dvēseles, arī kosmopolītismu, postmodernismu.
Bet kas runā par labu nacionālai valstij? Tie, pirmkārt, ir šeit palikušie nacionāli noskaņotie cilvēki. Pēdējās Saeimas vēlēšanu rezultāti, “Visu Latvijai” progress pierādīja, ka gluži tik bēdīgi nav. Otrkārt, paraudzīsimies uz Igaunijas paraugu. Tas rāda, ka mēs šajā cīņā neesam vieni, ka cīnīties ir vērts un ir iespējams sasniegt labākus rezultātus.
Latvija kā stipra nacionāla valsts nav izdevīga ne Rietumiem, ne Austrumiem. Ja neesam tikuši galā ar mūsu pašu, latviešu, mazdūšību, konformismu, bieži vien arī mantrausību, negausību… nu tad esam tur, kur esam.
– Bet varbūt vienkārši esam labsirdīgi, toleranti, pretimnākoši, iejūtīgi…
– Nē, tā izpaužas kalpa dvēsele. Un jaunā paaudze, kas padzīvojusi, paskolojusies Rietumos, ir pieņēmusi postmodernismu. Postmodernais cilvēks stingri neiestājas ne par kaut ko, ne pret kaut ko, tikai peld starp viedokļiem.
– Uz ko Latvijas valsti balstīsim, kā saturēsim? Ir jābūt kādam politiskajam spēkam, kas to darīs.
– Ja raugāmies uz politiskajiem spēkiem, kuri veidojušies uz ideoloģijas pamata, redzam tikai divus – Nacionālo apvienību un, patīk mums vai ne, “Saskaņas centru”. Pārējie vairāk vai mazāk ir veidojušies kā domubiedru grupas, biznesa klubiņi u. tml.
– Līdz šim vara ir izvairījusies no “nepatīkamo” vēstures un sociālo jautājumu analīzes. Ak – neviens jau vēl nebļauj, nesit, viss it kā ir labi, pastāstīsim par integrāciju, bērni padejo, pulciņā zīmē – tā jau ir tā integrācija.
– Reālo divvalodību sabiedrībā nerada politiķi. To radām arī mēs, latvieši, paši. “Rīgas Viļņi” izdevumus dublē krievu valodā. “Latio” saka, ka vienīgā iespēja nekustamo īpašumu nozarei ir investīcijas no Krievijas. Uzņēmums “Daugava” uz piena pakas raksta “Moloko”, un uzņēmums “LMT” man sūta rēķinus divās valodās. Tie ir mūsu, latviešu, cilvēki, kas tos rēķinus izlemj rakstīt abās valodās. Visi sauc, ka izrādot pretimnākšanu 70 vai 80 gadus vecai kundzei, kura citādi nesapratīšot. Divdesmit gadu laikā arī šī kundze varēja iemācīties, ka “moloko” latviski ir “piens”. Taču uz vecās kundzes rēķina mītu par nesaprotošajiem turpina kultivēt attiecībā uz visiem pārējiem. Piemēram, redzu “Zelta zivtiņas” reklāmu, kura ir adresēta skolu jauniešiem, nevis astoņdesmitgadniekam. Šie jaunieši katru dienu skolā mācās latviešu valodu. Kam viņiem tā, ja esam tik pretimnākoši un visu pienesam klāt krieviski kā uz paplātes?
– Jums atgādinās – valsts papīrus rakstām latviski, Saeimas sēdes noturam latviski…
– … Un Jāņos dziedam latviski! Tas arī viss. Tādā gadījumā šī latviskā valsts kļūs par muzejisku vērtību. Kamēr neradīsim apstākļus, lai cilvēks nevarētu normāli dzīvot, neprotot latviešu valodu, tikmēr mēs joprojām turpināsim mīcīties postpadomju dūksnājā. Par to es strīdos ar savu tēvu, kurš teic – ko tā Rietumu demokrātija un kapitālisms ir devuši? Atbildu: “Mīļais tēvs, diemžēl joprojām Latvijā tu neesi īsti redzējis ne Rietumu demokrātiju, ne moderno kapitālismu!”
– Kas jādara praktiski? Piemēram – nostiprinām Valsts valodas kontroles dienestu, lai Kursīša kungs var vairāk kontrolēt, sodīt?
– Esmu nostājā stingrs – ja gribam saglabāt nacionālu valsti, mums agri vai vēlu būs jānonāk pie izglītības reformas. Kā saka Raivis Dzintars, cilvēks baidās no tā, kas ir svešs, un, ja latviešu valoda ir sveša, protestē pret to. “Delfos” lasu, ka desmit procenti pilsoņu neprot vai vāji prot latviešu valodu. Bet ko īsti nozīmē prast valodu, un vai tikai stāvoklis nav daudz skaudrāks? Aizbraucot uz ārzemēm, es Itālijā runāju itāliski, Vācijā vāciski, citur angliski. Taču lielītos, ja teiktu, ka šajās valodās varu brīvi sarunāties par jebkuru tēmu. Man tās ir svešvalodas.
Un tas pats krieviem ar latviešu valodu – lielai daļai tā ir grūta svešvaloda, tāpēc, ka nav mācīta, sākot no 1. klases skolā vai jau no bērnudārza. Lūdzu, eksperimenta kārtā sarīkosim TV diskusiju par neitrālu tematu, kur piedalīsies “Saskaņas centra” frakcijas politiķi un sarunāsies, piemēram, par kino vai sportu! Tad īsti redzēsim, cik labi viņi prot latviešu valodu.
– “18. februārī iesim balsot par latvisku Latviju!” Kāpēc to nevar pateikt skaidri un gaiši, bet visu laiku runā, ka tā var būt arī citāda. Arī krieviska. Lielākais drauds ir pārkrieviskot Latviju.
– Tikai tad tā vairs nebūs Latvija. Latviešu valoda droša ir tikai tur, kur to aizsargā stingrs likums. Visās pārējās jomās krievu valoda jau ir ņēmusi virsroku.
Vai Valsts valodas kontroles dienests var sodīt “Zelta zivtiņu”, kas veido reklāmas krievu valodā? Vai sodīt pārdevēju, kura pircējam atbild krieviski? Ar sodiem vien būs maz līdzēts. Ar likumiem un sodiem vien varam padarīt valsti tādu statisku, muzejisku.
Vai kāds ir veicis aprēķinus, kādi būs ražotāja zaudējumi, ja piena pakai neuzrakstīs “moloko”, bet tikai “piens”? Vai viņš bankrotēs? Ja visas “Rimi” un citu veikalu pārdevējas vienosies akcijā: “Šodien atbildam tikai latviski!”, vai uzņēmējs viņas visas uzreiz atlaidīs no darba?
Mani stipri satrauc, ka mazākumtautību skolās joprojām notiek pārkrievošana. Tur ukraini vai azerbaidžāni pārtaisa par krievvalodīgo, un tas notiek 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
– Vai nākamajā dienā pēc referenduma iesim tālāk, gādāsim par stipru Latviju vai priecāsimies, ka uz ielām nekaujas?
– Pateicoties Nacionālajai apvienībai, Saeimas politiskie spēki ir kļuvuši nacionālāki. Tomēr mazāk jādomā, ko un kā darīsim ar krieviem, krievvalodīgajiem. Jādomā nevis par to, kā mainīsim viņus, bet kā mainīsimies paši. Kā kļūsim savās pozīcijās stiprāki un nacionālāki! Mums, latviešiem, biežāk vajadzētu padomāt, kā šajā vai citā situācijā rīkotos igauņi, kā viņi noturētu savu nācijas lepnumu. Ļoti bieži mums būtu jānosarkst.
– Kāpēc tā sakāt?
– Diemžēl cilvēki uzskata, ka būt nacionāli noskaņotam neesot stilīgi jeb smalki. Bet ir smalki būt postmodernam. Tas izskaidro, kāpēc, salīdzinot ar atmodas laiku, tagad nacionālistu vidū ir tik maz inteliģences. Divdesmit gadu laikā esam mainījušies, pārņēmuši no Eiropas daudzas lietas, tajā skaitā arī to, ka būt nacionāli noskaņotam esot tā diezgan “senili”.
Kāpēc visi Igaunijas prezidenti ir spējuši būt stingri savā nacionālajā stājā, bet Latvijā tas nez kāpēc neesot smalki? Inteliģences nostāja – “it kā jau piekrītu tev, bet tomēr esi pārāk nacionāls”. Kā var būt pārāk nacionāls? Pirms vēlēšanām, kad mans tēvs kādu paziņu aicināja balsot par Nacionālo apvienību, viņam atteica – esot taču jāsaprot, “ka mēs te vairs negribam staigāt tautastērpos”.
Kolēģis tenors Miervaldis Jenčs to komentēja, bilstot, ka mēs Latvijā nemaz tā īsti tautastērpos neesam staigājuši, pretstatā norvēģiem vai igauņiem mēs no tā vienmēr esam drusku kautrējušies.
– Raivis Dzintars izteicies par “drošu, prognozējamu un demokrātisku sabiedrību”. Tas nozīmē, ka var būt runa par kompromisiem. Ja pieņemtu, ka var būt kompromisi, tad kādus jūs pieļautu?
– Neapmierinātība, kas pēc referenduma iespējama no krievvalodīgo puses, var tikt ļaunprātīgi izmantota. Ar cilvēkiem viegli manipulēt, it īpaši, ja to dara tādi ļaudis kā Lindermans. Tas var būt mazliet bīstami. Nevajadzētu šo bīstamību pieļaut.
Ir jāatbild uz jautājumiem un jāveic sabiedrības procesu analīze. Visiem Latvijas krievvalodīgajiem vajadzētu jautāt: “Kas tev ir Latvija? Vai tā ir neatkarīga valsts, kas dibināta 1918. gadā, kuras vēsturē ir bijis 50 gadu padomju periods un kura tagad ir atjaunojusi neatkarību?” Vai arī tu izvēlies citu atbildi, un Latvija tev ir viena no bijušajām padomju republikām, kura šobrīd gan no šī statusa ir atbrīvojusies, bet pamatā tā asociējas ar vienu no 15 republikām, kuras pirmskara vēsture un pēctecība tev ir nenozīmīga.
D. Kokareviča: – Nesen profesore Brigita Zepa izteicās, ka socioloģiskie pētījumi liecinot – piederību Krievijai izjūt 32,9 procenti Latvijā dzīvojošo krievu. Te ir atbilde, ka trešā daļa krievu jūtas saistīti nevis ar Latviju, bet ar Krieviju.
– Tad jānoskaidro, cik pārējās divās trešdaļās ir tādu, kuri Latviju uzskata par Eiropai piederīgu valsti un kuri – vienīgi par bijušo padomju valsti. Tad mēs iegūtu patieso ainu, kas būtu liekama rīcības pamatā. Jājautā, kāpēc tiek manipulēts ar argumentu “Šī ir mūsu dzimtene tāpat kā jūsējā”, ja trešā daļa uzskata sevi par piederīgiem Krievijai?
V. Krustiņš: – Tie jums teiks: “Mēs esam šeit piedzimuši. Te dzīvojam, maksājam nodokļus. Tāpēc gribam justies komfortabli un runāt krieviski. Mēs neliedzam latviešiem runāt latviski.”
– Pag, pag – viņi ir piedzimuši Padomju Latvijā, tādas valsts vairs nav. Šiem trīsdesmit procentiem jāatgādina par Eiropu! Padomju laikā liela daļa brauca šurp, nevis uz Čeļabinsku, tādēļ ka Baltijas valstis bija Padomju Savienības Eiropa. 1990. un 1991. gadā, kad izvēlējāmies savu ceļu, visiem bija skaidrs, ka mēs gribam atgriezties tur, kur ir mūsu vieta, – Eiropā.
Cilvēkiem bija iespēja braukt atpakaļ uz Krieviju vai būt ar mums kopā Eiropā. Un, ja jau esam Eiropā, tad dzīvosim tajā bez liekulības un divkosības; pa īstam, nevis pa jokam. “Es, redz, dzīvoju Latvijā – Eiropā,” saka cilvēks, kad viesos atbrauc radinieki no Čeļabinskas.
Jāpanāk, lai viņam Latvija nav Eiropa tikai Čeļabinskas radiem! Eiropas demokrātija balstās uz likumpaklausīgu sabiedrību. Nevis uz makdonaldu, BMW un kino svētdienas rītos. To arī latvieši 20 gadu laikā nav tā īsti izpratuši.
– Krievu avīzē saka – varētu jau samierināties ar krievu valodu kā reģionālo lielajās pilsētās, Latgalē. Kompromiss, nepieprasām krievu valsts valodu.
– Šāds Latvijas etniskais sastāvs nav izveidojies demokrātiskā ceļā, bet okupācijā. Tieši tādēļ mēs valodas pro-blēmas esam tiesīgi risināt ar striktākiem līdzekļiem, nekā tas ir valstīs, kur tāda situācija izveidojusies demokrātiskā ceļā. Vēlos panākt, lai Latvijā neviens nejustos komfortabli, neprotot latviešu valodu. Sporta klubā, kur trenējos, runāju tikai latviski un redzu “klusā telefona efektu” – aizejot nākamajā reizē, administratore, ko sastopu pirmoreiz, mani uzrunā latviešu valodā, pati nebūdama latviete, jo viņai pārējie darbinieki jau pateikuši: “Šis runā tikai latviski!” Tas ir diezgan pozitīvs piemērs. Bet bieži notiek arī citādi.
– Ko sakāt par Ēlertes kundzes nostādni, ka katram latvietim jāintegrē viens krievs?
– Padomju armijā dienēju karavīru ansamblī “Zvaigznīte”, un atnāca bundzinieks, kas, Rīgā 18 gadus nodzīvojis, neprata latviski. Pusgada laikā iemācījām. Viņš aizgāja no padomju armijas, protot latviešu valodu.
– Nākamais integrācijā – jāķeras pie izglītības sakārtošanas.
– Jā, izglītības sistēma jāsakārto tā, lai nebūtu brāķa. Lai nenotiek tā, ka cilvēks, kas pabeidzis te vidusskolu, neprastu brīvi runāt latviski.
– Tas par maz. Lai viņam būtu arī mūsu vēstures un pilsoniskās atbildības izpratne.
– Jādarbina ļoti smalki mehānismi, lai patriotisko audzināšanu skolā veiktu gaumīgi un lai tā nekļūtu plakātiska, samākslota… To es salīdzinātu ar moderno baznīcas mūziku, kura manā izpratnē īsti nesaskan ar patiesu Dievvārdu. Te ļoti daudz darāmā inteliģencei.
Uz inventarizāciju aicinu arī biznesa vidi. Lai uzņēmēji parēķina, kādi būtu ieguvumi un kādi zaudējumi, ja vidi padarītu stingri latviskāku, ja visus maksājumu rēķinus rakstītu un arī reklāmas veidotu valsts valodā! Kultūras ministrijai der rosināt publiskas diskusijas, kāpēc gan mēs paši ar savu attieksmi valsti padarām par divkopienu sabiedrību.
Jāskaidro mūsu nostāja krievu līdzpilsoņiem, lai viņi, lielās valodas runātāji, izprot, ka mūsu pūliņi ir vienīgais veids, kā saglabāt savu valodu, kura racionāli ar lielo valodu konkurēt nespēj.
Visbeidzot, par inteliģenci un politiku. Ja cilvēki domā, ka māksliniekiem vispār nav ko darīt politikā, ka tur vajagot tikai profesionālus politologus, juristus un ekonomistus, iebilstu – tie ir maldi. Mūsu politikā nav pietrūcis saimnieku, bet ir pietrūcis sirdsapziņas.
