Nauris Brikmanis: “Man ir fantastiska sieva, kura saprot, ka ir dienas, kad spēju tikai gulēt, ēst arbūzu un skatīties “Netflix”!” 0
Avots: Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Daudzu iemīļotais mūziķis, aktieris, humorists un grupas “Dziļi violets” solists Nauris Brikmanis radis būt skatuves starmešu gaismā kopš bērna kājas, reizē atzīstot – intensīvā “šovmeņa” dzīve bez mīļotā cilvēka atbalsta nebūtu iespējama. Nu Nauris sievu Aiju aicinājis arī ēterā sev blakus – jaunā izklaidējošā šovā “Ģimenes sarunājas” kanālos “STV Pirmā!” un “ReTV” abi uz atklātu sarunu aicina citus sabiedrībā zināmus pārus.
Nav tik viegli tevi notvert sarunai, lai gan tiek uzskatīts, ka mūzikas un izklaides dzīve šobrīd esot pauzes režīmā.
Savā ziņā kaut kas ir iekustējies, katrā ziņā mēs, “Dziļi violets”, šobrīd nevaram sūdzēties, viss ir atgriezies gandrīz kādreizējās sliedēs – kopš ārkārtējās situācijas beigām var saskaitīt aptuveni astoņas uzstāšanās. Tomēr daudziem cilvēkiem, kas ir ap mūziku, izklaides jomu, piemēram, skaņotāji, grima mākslinieki, gaismotāji – šiem cilvēkiem ir diezgan traki. Mūziķi vēl var izdomāt kādu autokoncertu vai kādu citu uzstāšanās formu, bet šiem cilvēkiem īsti nav ko izdomāt. Nav brīnums, ka pēc četru mēnešu bezdarba viņi visi ir apvienojušies protestā.
Tev ir kultūras nama vadītāja diploms, bet kā nonāci līdz šovbiznesam, pašam esot uz skatuves?
Jā, pēc izglītības man ir bakalaurs šajā jomā. Tomēr uz šo visu vedusi mana dzīve jau no sākta gala, man šķiet, uz skatuves esmu bijis visu dzīvi. Jau četru piecu gadu vecumā biju uz skatuves – jau tad biju aktieris operetes teātrī. Izrādē “Šmauks un Pauks”, kur mana pirmā režisore bija Vera Singajevska, biju pelīte, kurai sāpēja vēderiņš, jo bija saēdusies bumbierus. Kaut kā automātiski vienmēr esmu bijis uz skatuves. Skolā (Rīgas 6. vidusskolā) spēlēju klarneti un koncertēju kopā ar orķestri. Braukājām pa Eiropu, piedalījāmies konkursos, kuros arī veiksmīgi uzvarējām. Paralēli ir bijušas teātra studijas. Dzīve pati piespēlējusi visādas iespējas, nav tā, ka pats būtu īpaši pūlējies nokļūt uz skatuves. Paldies Dievam, viss manā kosmosā ir sakārtojies pareizi, un es dzīvē daru to, kas man sanāk un arī patīk.
Tev ir iespaidīga šovu dalībnieka biogrāfija no “O!Kartes skatuves” līdz “Izklausies redzēts” un “Pusnakts šovam”. Uztver tos kā pakāpienus, no kā atsperties karjerā?
Jā, “O!Kartes skatuve” bija pirmais lielais atspēriens. Pēc tā uzreiz nonācu “Radio SWH” grupas jauniešu sekcijā jeb “Spin FM”, kur aptuveni četrus gadus nostrādāju par radio dīdžeju jeb ētera personību. Starpā bija Karaliskais improvizācijas teātris, kurš nu ir finišējis. Pēc tā secīgi mani uzaicināja Jānis Skutelis. Kļuvām par labiem draugiem, un tad izveidojās “Pusnakts šovs”. Jānis vienkārši teica – es gribu, lai tu uztaisi muzikālā pavadījuma grupu, un radās grupa “Dziļi violets”. Beigu beigās iznāca, ka esam absolūti iesaistīti pašā šovā, scenāristi gatavo mums tekstus. Tādā ziņā pat esam pionieri, jo ārzemēs “late night” šovos šī sadaļa nav tik attīstīta. Mums ārkārtīgi patīk sacerēt dziesmas “uz ātro”, taisīt superpopa hitus turpat uz vietas. Pirmajās sezonās sarakstījām pa jaunai dziesmai kopā ar katru nākamo viesi.
Izrādās, tu nemaz neesi bundzinieks, bet klarnetists!
Jā, lai gan uz labu laiku, 14 gadus, biju nolicis klarneti malā. Līdz manai 32 gadu jubilejai, kad sieva bija sagatavojusi pamatīgu pārsteigumu – saņēmu savu veco klarneti pilnībā restaurētu. Viņa paslepus bija aiznesusi to saremontēt pie laba meistara. Kaut kad biju ieminējies, ka labprāt uzspēlētu, bet klarnete bija ļoti sliktā stāvoklī, bija jāatjauno detaļas. Tas bija sens čehu instruments, ko saņēmu kā dāvanu bērnībā no operetes. Sākumā, kad tagad mēģināju iepūst, nebija tik viegli, lai gan jaunībā biju spēlējis ļoti daudz – vismaz četras dienas nedēļā, turklāt nospēlēti visi Dziesmu svētki, Rīgas svētki. Bieži pēc mācībām, mēģinājumiem un koncertiem mājās biju tikai deviņos vakarā. Tagad to izmantoju pašsacerētā “Dziļi violets” gabalā “Glītais dvīņu brālis”, tāda čigāniska dziesma, kur klarnete ļoti noder.
Bieži mēdzat ar sievu sagādāt viens otram tādus pārsteigumus?
Jā! Atceros vienu, ka reiz sievu sagaidīju istabā, kas piebārstīta ar rožlapiņām, un tur bija kartīte, kur esam redzami mēs lidmašīnā. Pēc tam aizvedu viņu uz Parīzi. Un tā nav vienīgā reize. Mūsu attiecību pirmā gada jubilejā teicu viņai – paņem līdzi pasi, uzvelc smuku kleitiņu un tiekamies Vecrīgā. Satikāmies, iekāpām kuģī un braucām uz Stokholmu kruīza kuģī. Sieva savus pārsteigumus man vienmēr ļoti pārdomā, nereti tās ir praktiskas lietas. Pagājušajā dzimšanas dienā viņa man uzdāvināja kakla masieri, kas gan tagad masē pēdas. Sieva saka – man esot grūti kaut ko nopirkt, jo es pats nopērkot sev to, ko gribu. Tomēr viņa rūpīgi klausās visā, ko nejauši pasaku, un, lūk, pārsteigums galdā. Es esmu mazliet neuzmanīgāks, tomēr reizēm piefiksēju, ja viņa kaut ko vēlas. Tā sieva tika pie smalka apakšveļas komplekta – esmu no tiem, kuri zina izmērus!
Jums kopīgi svētki, rituāli ārpus ikdienas ir svarīgi?
Neuzskatu, ka obligāti būtu jāsvin kaut kādi oficiāli svētki, piemēram, Valentīna diena. Mēs pārsteidzam viens otru arī vienkārši ikdienā. Lai būtu svētki, nav vajadzīgs datums. Kādreiz to nedarījām, bet tagad kopā vienkārši svinam dzīvi.
Tavs dzīvesveids nozīmē regulārus svētkus – cilvēkiem mākslinieks uz skatuves taču ir īpašs gadījums. Pietiek enerģijas tuviniekiem, arī nokāpjot no skatuves?
Man ir fantastiska sieva, kura saprot, ka ir dienas, kad spēju tikai gulēt, ēst arbūzu un skatīties “Netflix”. Kad mēs vēl dzīvojām dzīvoklī, viņa speciāli kopā ar meitu gāja ārā, lai es varētu pagulēt. Šobrīd jau esam novijuši ģimenes ligzdu ārpus Rīgas, un tagad nesaprotu, kā tik ilgi varēju dzīvot pilsētā.
Jūs mēdzat arī pastrīdēties?
Reti. Vairāk runājam. Augstos toņos varbūt reizi gadā. Es uzskatu, ka ir jāstrīdas, jo tas liecina, ka tiek mēģināts kaut ko risināt. Reizēm gadās neapdomīgi pateikt otram kaut ko, kas sakrājies, un tad ir sāpīgi. Es esmu no tiem, kuri visu grib izrunāt. Aija gan reizēm pasaka – vairs nevaru, jāiet ārā pa durvīm.
Šausmīgi neciešu, ja jāiet gulēt, bet neesmu salīdzis mieru ar sievu. Tāds nemiers!
Komplektā ar manu veģetatīvo distoniju tas ir pavisam nelāgi.
Attiecības tev ir labsajūtas pamats ikdienā?
Jā, ir jābūt harmonijai. Jāapčubina otrs, jāpieskaras otram – pieskārieni ir ļoti svarīgi. Svarīgi izrādīt uzmanību arī pēc divpadsmit gadu kopā būšanas. Ja nav šīs uzmanības, nav jēgas turpināt.
Divpadsmit gadi – laulību vai attiecību stāžs? Kāda ir jūsu ilgās kopā būšanas recepte?
Laulībā esam astoņus gadus – apprecējāmies 2012. gadā. Vissvarīgākā ir cieņa un uzmanība pret otru. Un kopā pavadītais laiks.
Kā nokļuvāt līdz domai par ģimeņu šovu?
Tas notika pandēmijas laikā, kad sākumā bija daudz brīva laika. Prātojām, ko varētu iesākt. Sieva sāka veidot podkāstu par laimes lomu sieviešu dzīvē. Runājot par to, kaut kā nonācām pie idejas par raidījumu. Man vienmēr bija gribējies pašam savu sarunu raidījumu. Iedomājāmies, ka būtu fantastiski, ja pie pāra nāktu ciemos draugi, cits pāris. Kādu dienu zvanīja producente, runājām par pilnīgi kaut ko citu, un es ieminējos, ka man ir ideja raidījumam, kuru esmu gatavs taisīt arī pats. Viņi bija sajūsmā, vinnējām konkursā, un nu jau ir nofilmēts.
Pandēmijas laiks ne vienam vien pārim un ģimenei izvērtās par attiecību pārbaudījumu.
Ar sievu smējāmies, ka trīs mēnešu laikā esam bijuši kopā vairāk nekā iepriekšējos 12 gados. Teikšu godīgi, mūsu attiecības uzlabojās vēl vairāk, kļuva vēl ciešākas. Izrunājām daudzus stāstus, naktis pavadījām, vienkārši tērzējot pie galda. Zinu, daudziem pāriem šis laiks beidzās ar šķiršanos, bet mums ir pretēji. Vispār bija sajūta – precamies vēlreiz.
Būtu gatavi precēties arī trešoreiz? Divreiz to jau esat izdarījuši.
Jā, esam precējušies divreiz. Ir gājis visādi – bijušas pašķiršanās un pārtraukuma brīži, bet kaut kā ceļš visu laiku saved atpakaļ kopā, un ir sajūta, ka šis cilvēks, par spīti visiem dzīves līkločiem, tomēr ir tavs īstais. Pēdējie trīs gadi mums ir bijuši vislabākie. Pirmoreiz mūsu kāzas bija ļoti sirsnīgas – visu bija sagatavojusi mana mamma un māsa, piedalījās vecāki, viss bija skaisti izdekorēts, kāzu vadītājs bija Kaspars Breidaks.
Kad dzīve izspēlēja joku, izšķīrāmies un atkal sagājām kopā, visu izdarījām no jauna, jo bija skaidrs, ka tos vienreiz novilktos gredzenus otrreiz nevilksim.
Šoreiz pavisam spontāni – Taizemē, ar skaistām palmām, baltos peldkostīmos kopā ar draugiem.
Nākamreiz – uz Lasvegasu?
Nē! Man ir šausmīgi bail lidot. Vienmēr, kad ir kaut kur jāceļo ar lidmašīnu, nespēju priecāties par ceļojumu, jo visu laiku jādomā par lidojumu atpakaļ.
No pandēmijas laika ceļošanas ierobežojumiem tātad neciet.
Nekādā ziņā. Vispār esmu sašutis, ka pamazām atceļ ierobežojumus, jo saslimšanas gadījumi atgriežas tieši atvērto robežu dēļ. Tas šķiet pilnīgs absurds, jo tā, kas no tā cieš, ir tieši kultūras nozare. Saprotu, ir jāatbalsta milzu aviokompānija, bet ir ārprātīgi milzīgs skaits kultūras cilvēku – aktieru, operas, baleta mākslinieku un daudzu citu –, kuri tā dēļ cieš. Vispār esmu ļoti apvainojies uz valsti tādēļ. Man arī šķiet, ja cilvēki nevar nosēdēt mājās, var taču paceļot pa Latviju!
Kādi ir tavi šīs vasaras plāni?
Vasara man nekad nav bijis atpūtas laiks, un šī nav izņēmums. Ceru, rudenī atgriezīsies “Pusnakts šovs”, kas bija pieņēmis tiešsaistes formu. Jūlijā filmēšos Māra Martinsona jaunajā komēdijā – pirmizrāde paredzēta 12. februārī, tieši manā dzimšanas dienā. Būšu viens no četriem galvenajiem varoņiem – vedējtēvs sava labākā drauga kāzās. Būs interesanti!
Pieturzīmes:
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk.
Traks. Laimīgs. Satraucies.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez miega un bez parunāšanās ar sevi – pamētāju domas, palūdzu sev piedošanu, ja vajag.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Dzīvē tā noteikti ir mana meita. Darbā – tas, kur esmu tagad, katru dienu kaut kas jauns.
Labākā izklaide?
Laiks kopā ar ģimeni vai divatā ar sieviņu.
