Imants Frederiks Ozols: Politiķiem pārāk viegli manipulēt ar slikti atalgoto sabiedrības vairākumu 16
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējā pusotra gada laikā, par atvieglojumu politiķiem, valstī ir tikai viena pamatīga problēma. Nē, tas pat nav Covid-19, lai gan, skatoties Latvijas Televīziju, tā varētu padomāt.
Vienīgā problēma valstī ir… izdegšana! Īpaši spilgti to prata paziņot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja, vienmēr spilgti oranžajā ārkārtas izsaukumu uniformā tērptā dienesta vadītāja, kas gan jau vismaz desmit gadus ir caur un cauri kabinetu cilvēks.
Septembra sākumā viņa Latvijas Radio 1 rīta programmas “Labrīt” intervijā paziņoja, ka “kopējā (veselības aprūpes) sistēmas emocionālā un morālā gatavība vēlreiz iet tajā ugunī, kurā bijām pagājušajā gadā” ir krietni zemāka.
Viņas dienestā cilvēki izdeguši; arī slimnīcās “daudz grūtāk motivēt vēlreiz”. Nav šaubu, ka šis darbs ir gan emocionāli, gan fiziski smags, turklāt, kā pareizi atzīmē Cipule, noliedzēju šaubas un agresija to vieglāku nedara.
No otras puses, skan ziņas par pamatīgām piemaksām (pat 100% apmērā) par darbu kovida laikā. Bija ziņas arī par to, ka nedrīkst šķirot, kurš mediķis strādā ar kovidu un kurš nestrādā.
Zinām, ka ģimenes ārsti par vakcināciju pret Covid-19, par sarunu pirms potes un arī savu pacientu uzrunāšanu vakcinēšanai saņem papildu naudu. Un vai tad tas ir slikti?! Nē.
Galu galā, atskaitot dažu labu ģimenes ārstu, kura negausība pacientu piesaistē bija jāaptur resora uzraugiem, kopumā laba tiesa mediķu tiešām nav labi atalgoti. Izdegšanu un piemaksas – abas kopā minēja visu pagājušo gadu un to turpina darīt vēl tagad. Visticamāk, tātad tiek piemaksāts tieši par izdegšanu.
Citu ceļu toties iet Izglītības un zinātnes ministrija. Redz, pedagogiem nākas iesaistīties pagalam nesakārtotajā regulārās testēšanas procesā. Skolotāju arodbiedrība ieminējās, ka skolotājiem nākas garas stundas tam veltīt, turklāt vēl niknus vecākus mierināt.
Ministre Anita Muižniece uz to valdības sēdē nodeva skarbi: “Dzīvē ir lietas, kas ir jādara tāpēc, ka tās vienkārši ir jādara.” (Aicinu paturēt šo frāzi prātā, lai atgādinātu ministrei kādā visnepiemērotākajā mirklī.) Citiem vārdiem sakot, skolotājiem nav jāmaksā par izdegšanu.
Vispār jau tā ir Latvijas politiķu klasika – solīt mediķiem piemaksas, bet no skolotājiem piedzīt kvalitāti. Politiķiem pat maza bēda, ka tādējādi sabiedrībai nevilšus pasaka, ka mediķi strādā labi, bet skolotāji – slikti.
Šie paziņojumi maz uztrauc citus bēdubrāļus – ierindas darbiniekus, kuru algas maksā no valsts vai pašvaldību budžeta. Zina, ka viņiem piemaksas par izdegšanu tāpat nepienākas.
Tikpat pašsaprotami, cik maksāt fantastiskas summas lidsabiedrības “airBaltic” šefam un citiem valstij daļēji vai pilnībā piederošiem uzņēmumiem; tikpat pašsaprotami, cik regulāra algu indeksācija Saeimas deputātiem, balstoties statistiski vidējā algā un ievērojot arī inflāciju (kurpretim liela daļa “statistiski vidējo” cilvēku vidējo algu pat nesaņem, nedz arī var cerēt uz inflācijas kompensēšanu), tikpat pašsaprotami, ka pamatalga lielajam vairākumam “parasto” cilvēku ne tikai izdegšanu, bet arī ikdienas izdevumus nenosedz.
Kas jādara, lai izdzīvotu? Papildu darbs un visu veidu “projekti”. Turklāt papildu darbs visbiežāk ir tajā pašā darbavietā un pie tiem pašiem pienākumiem. Pēc tā paša parauga kā ģimenes ārstiem.
Taču ironizēt neklājas, jo, nudien, daudziem pamatalga ir daudz par zemu. Un tad vai nu jāprot savus pamatpienākumus izstādīt kā papildu lietu, vai arī tiešām apkrauties ar visu, ko vien dod.
Likumsakarīgi sekos izdegšana. Un tā tas bija vēl līdz kovidam un būs arī pēc. Tieši tā veidojas mūsu ikdienas nogurušais un savstarpējā saziņā visai nīgrais cilvēks.
Toties šie pienācīgi neatalgotie darbinieki ir pateicīga auditorija politiķiem. Nav jāsola nekādi jauni sasniegumi nedz katrā nozarē atsevišķi, nedz valstī kopumā.
Pietiek pasignalizēt, ka saproti parastā cilvēka sāpi un atcerēsies par to, kad būsi izsities uz augšu. “Uz augšu” – tas ir tur, kur par katru komisijas sēdi papildus piemaksā. Tas ir tur, kur krīzes laikā var klusām un mierīgi valdības locekļi vasaras atvaļinājumus izbaudīt, lai septembra sākumā atģistos, ka esam tikpat (ne)gatavi kovida sezonai kā pērn.
Diezin vai spēšu tēlot pārsteigumu, ja Cipules kundze startēs nākamā gada Saeimas vēlēšanās. Kā nekā viņa taču tikai šogad kandidēja pašvaldības vēlēšanās Ogres novadā un sekmīgi tika ievēlēta. NMPD vadītājas amats, ko viņa uzsvēra, paziņojot par startu vēlēšanās, bija izcili izdevīga platforma kovida laikā.
Nevienam nav divreiz jāskaidro, ka “ātrie” ir pirmajā frontes līnijā. NMPD vadītāja var komentēt visu veselības resorā, pat paust, kā mūsu mājienu politiskajā valodā pieņemts teikt, “piesardzīgu” attieksmi pret vienu vai otru lēmumu.
Taču viņa nav un nevar būt atbildīga nedz par nāvēm slimnīcā, nedz vakcīnu iepirkumiem, nedz to, ka sākotnēji Latvija ietriecās krīzē pat bez pietiekama nodrošinājuma ar personiskajiem aizsardzības līdzekļiem un pat problēmām ar to iepirkumu pēc tam.
Starp citu, tajā pašā raidījuma “Labrīt” intervijā viņa pieminēja, ka šī gada kovida sezonu sāksim ar teju divas reizes lielāku plaušu ventilācijas iekārtu skaitu slimnīcās. Interesanti, vai un cik cilvēku pērn nomira tādēļ, ka šīs iekārtas nebija sarūpētas jau agrāk? Taču tā patiešām nav NMPD vadītāja atbildība.
Nu viņai ir zelta kārts gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Varbūt mūsu priekšā ir ne tikai bijusī Nacionālās apvienības politiķe, “Demokrātisko patriotu” valdes locekle, “No sirds Latvijai” biedre, bet tiklab nākamā veselības ministre, kā jebkura cita augsta politiska amata pretendente. Politiskās ambīcijas ir nepārprotamas, palūkojot dzīves gājumu vismaz pēdējo desmit gadu garumā.
Tas nav slikti. Politikā kādam jāiet. Slikti, ka nekas nemainās. Pārāk grūti sakaut korupciju un konkursu sarunāšanas, pacelt Latvijas ekonomiku citā līmenī, maksāt pienācīgas algas.
Toties pārāk viegli manipulēt ar slikti atalgoto sabiedrības vairākumu, kas izdeg, strādājot savu pamatdarbu un cenšoties tik vien kā savilkt galus kopā.
