Naudas un drošības meklējumos 0
Līdz ar Luksemburgas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē beigām tāpat noslēdzas garāks cikls jeb noteiktu pēctecību nodrošinošais ES prezidentūru t.s. trio, kurā iepriekšējos divus pusgadus iekļāvās arī attiecīgi Itālija un Latvija. Šo pusotru gadu ilgušo posmu, protams, caurvij vairāki pavedieni, taču daži ir sevišķi spilgti – pamanāmi pat tiem, kas par Eiropas lietām pārāk neinteresējas.
Junkera plāns
Investīciju plāns Eiropai jeb tā dēvētais Junkera plāns tika apspriests aprišu līmenī jau pērn, vēlāk tas kļuva par vienu no Latvijas prezidentūras prioritātēm, bet Luksemburga pieteica investīciju sekmēšanu kā pirmo un svarīgāko prioritāti. Jūlijā Eiropas Komisija un Eiropas Investīciju banka (EIB) parakstīja vienošanos par plāna iedzīvināšanu, kas paredz līdz 2018. gadam piesaistīt ES ekonomikai vismaz 315 miljardus eiro gan stratēģiski svarīgu projektu, gan vidējo un mazo uzņēmumu attīstībai.
Partnerībā ar EIB ir izveidots Eiropas Stratēģisko investīciju fonds, kurā banka no pašas līdzekļiem ieguldījusi piecus miljardus eiro, savukārt ES budžets sniedz garantijas sešpadsmit miljardu eiro apmērā. Svaiga privātā un publiskā kapitāla piesaiste var veicināt ekonomikas izaugsmi un darba vietu radīšanu, tādējādi palīdzot risināt arī citas gandrīz vienmēr par prioritārām pasludinātās tautsaimnieciskās un sociālās problēmas (ne velti Luksemburgas prezidentūras otrā prioritāte bija ES sociālās dimensijas padziļināšana). Taču atbalstāmo projektu pieteicēju, protams, ir krietni vairāk nekā potenciālo investoru – tie pagaidām nesteidzas. Tiesa, EK priekšsēdētāja vietnieks rudenī pēc vizītes Pekinā ar piesardzīgu optimismu izteicās, ka Ķīna varētu būt ieguldītāja Eiropas Stratēģisko investīciju fondā, taču šie nodomi nav vēl konkretizējušies.
Tikmēr dalībvalstis sakarā ar Junkera plānu jau lolo noteiktas cerības. Piemēram, Latvijai būtu svarīgi iegūt papildu līdzekļus gan Baltijas mērogiem vērienīgajiem reģionālajiem projektiem (kā “Rail Baltica”), gan ar inovāciju saistītajiem vidējiem un mazajiem uzņēmumiem. Bet jo īpaši zinātnei, kam tā ir gandrīz vienīgā iespēja saņemt līdzfinansējumu apstākļos, kad Latvija no iekšzemes kopprodukta atvēl pētniecībai un augstskolām mazāk par pārējām ES valstīm.
Savukārt Luksemburgas solījumā “padarīt ES konkurētspēju globālu un caurskatāmu” un “apkarot krāpniecību un izvairīšanos no nodokļiem globālā līmenī”, protams, var saklausīt zināmas atskaņas no skaļu rezonansi radījušā t. s. “WikiLux” skandāla. To izraisīja pērn novembrī noplūdinātā informācija par lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem izdevīgo, bet sabiedrības interesēm neatbilstošo un sevišķi plaši tieši Luksemburgā piekopto fiskālo politiku, kas lieluzņēmumiem ļauj izvairīties no nodokļu nomaksas valstīs, kurās tie gūst peļņu. (Eiropas Parlaments tāpēc izveidoja īpašu komiteju, kura izstrādāja ieteikumus taisnīgas un pārskatāmas nodokļu sistēmas izveidei ES, kas, piemēram, paredz, sākot ar 2017. gadu, automātisku nodokļu informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm.) Neiekasēta nauda ne viena vien Junkera plāna vērtībā…
Migrantu uzplūdu ēnā
Luksemburgas prezidentūras prioritāte tāpat bija “migrācijas pārvaldība, apvienojot brīvību, taisnīgumu un drošību”, taču, izsakot šo apņemšanos, lielhercogistes valdība vēl nenojauta, ko migrācijas krīze Eiropas Savienībai maksās vārda tiešā un pārnestā nozīmē un ka “pārvaldības” vietā iestāsies haoss.
Tas sevišķi izpaudās pēc Vācijas kancleres Angelas Merkeles paziņojuma par gatavību uzņemt Sīrijas kara bēgļus. Spējas izrādījās pārvērtētas, un jau drīz Berlīne nāca klajā ar ierosmi – uz obligātas brīvprātības pamata sadalīt bēgļus pa ES dalībvalstīm, kuras, tostarp sākotnēji Francija, to uztvēra bez pārlieka entuziasma. T. s. bēgļu kvotu uzspiešana (attiecībā uz 160 000 patvēruma meklētāju izvietošanu) izraisīja sevišķi sīvu pretestību Austrumeiropā un Centrāleiropā. Nelīdzēja pat Berlīnes mājieni, ka valstīm, kuras neizrāda “solidaritāti”, varētu apcirpt ES finansējumu, kaut tas nebūt nav Berlīnē lemjams jautājums.
Šī rīvēšanās nostādīja diezgan neērtā stāvoklī Eiropas Komisiju un ES Padomē prezidējošo Luksemburgu, kura uzņēmās starpniecību, lai izlīdzinātu nesaskaņas, un rīkoja dažādu formātu apspriedes ar ES dienvidu kaimiņvalstu pārstāvju piedalīšanos, lai mazinātu migrantu straumju – ne tikai Sīrijas bēgļu – pieplūdumu pa “Balkānu ceļu”. Minētie pasākumi tomēr nebija pietiekami ne ES iekšējo domstarpību, ne migrantu krīzes pārvarēšanai. Vēl jo mazāk bēgļu atturēšanai no vēlmes doties ceļā uz dāsno pabalstu galamērķiem, galvenokārt Vāciju un Zviedriju. Saskaņā ar ANO datiem šogad, šķērsojot Vidusjūru, Eiropā ieradās agrāk nepieredzēts daudzums – apmēram viens miljons bēgļu.
Rezultātā atsevišķas ES dalībvalstis atgriezās pie eiropiešu aizmirstās ES iekšējo robežu kontroles vai pat aizsargjoslu ierīkošanas. ES augstākās amatpersonas neskopojās ar dramatiskā tonī ieturētiem paziņojumiem par Šengenas galu. Eirogrupas vadītājs nīderlandietis Jerūns Deiselblūms izteicās par “mini Šengenas” varbūtību, parādījās pieļāvumi par Šengenas zonas darbības apturēšanu uz diviem gadiem un savu ES ārējās robežas posmu kontrolēt nespējīgās Grieķijas izslēgšanu no Šengenas zonas.
Diskusiju pozitīvā nozīme bija izpratne, ka aģentūrai “Frontex” piešķirtie līdzekļi un pilnvaras ir ļoti nepietiekami, lai kontrolētu ES ārējās robežas Vidusjūrā, nerunājot par tās drošības garantēšanu. Tāpēc tika pieņemts lēmums radīt efektīvu ES robežsardzi un krasta apsardzi ar plašākām tiesībām rīkoties stāvokļa saasinājuma gadījumos, un ES valstu un valdību vadītāju sanāksme 17. decembrī noteica robežsardzes izveidošanai konkrētu termiņu – līdz nākamā gada 30. jūnijam, kas, ņemot arī vērā nākamās prezidējošās valsts Nīderlandes ieinteresētību, varētu būt reāli paveicams.
Klātbūtne pasaulē
Luksemburgas prioritāšu sarakstā iekļautā “ilgtspējīgas attīstības veicināšana’’ un centieni “panākt pāreju uz “zaļāku” ekonomiku” varbūt šobrīd ir viena no retajām jomām, kurā ES uzskatāma par sava veida viedokļa līderi pasaules mērogā. Bez Eiropas un šajā gadījumā pārsvarā Francijas diplomātiskajiem pūliņiem klimata pārmaiņām veltītā ANO konference COP21 gada nogalē Parīzē nebūtu vainagojusies ar vienošanos, ko dēvē par vēsturisku un kas paredz nepieļaut, lai globālā sasilšana līdz gadsimta beigām pārsniegtu divus grādus pēc Celsija salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu (ideālā variantā tai nevajadzētu pārsniegt 1,5 grādus). Ja arī vienošanās tiek kritizēta par nenoteiktību un izplūdušajiem dažādi interpretējamiem formulējumiem, tā, iespējams, citkārt būtu kļuvusi par gada redzamāko notikumu. Taču pašu konferenci ievadīja pasākumi upuru piemiņai, atceroties Parīzes terora aktos bojā gājušos.
Tas nevilšus atgādināja, ka viss gads bijis traģēdiju pārpilns. Un ka Eiropa ir ievainojama un reizēm nopietni apdraudēta. Plašākā nozīmē tas ir jautājums, kas izteikts frāzē “ES klātbūtnes stiprināšana pasaulē”. Šīs prioritātes ietvaros turpinās jaunas ārējās un drošības politikas stratēģijas izstrāde, ko paredzēts pieņemt 2016. gada jūnijā, tātad jau Nīderlandes prezidentūras nogalē. Tās laikā nāksies kārtējo reizi lemt par Luksemburgas prezidentūras beigās uz pusgadu pagarinātajām Krievijai noteiktajām sankcijām, līdztekus pilnveidot ES kaimiņattiecību politiku un kā arvien uzraudzīt enerģētisko drošību. Būs vēl vairāki citu svarīgu aizsākumu turpinājumu – Digitālais vienotais tirgus, Enerģētikas savienība u. c. Būs arī diskusijas un Baltijas valstu, tostarp Latvijas, aktīvas nostājas nepieciešamība tajās.
