Olafs Zvejnieks: Naudas šobrīd Latvijā mazāk nekā jebkad 79
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ļaunas mēles vēsta, ka pēc Finanšu ministrijas sarīkotā semināra valdību veidojošajām partijām par stāvokli budžetā topošo valstsvīru sejas esot bijušas tik skābas, ka, paskatoties uz gurķiem, tie esot iemarinējušies bez etiķa klātbūtnes.
Tas vien liecina, ka turpmāk (nākamās Saeimas vēlēšanas ir 2026. gadā, bet valdība gan var tikt sastādīta arī ātrāk) šādi Finanšu ministrijas semināri jārīko augustā kaut kur Centrāltirgus paviljonā un pēc tam dalībnieki jāvadā gar gurķu stendiem – Finanšu ministrijai vajadzētu taču sākt valstiski domāt par šādu semināru ekonomiskajiem efektiem un ilgtspēju.
Tieši tāpat valstiskas domāšanas trūkumu var pārmest arī “Latvenergo” – šai valstij piederošajai organizācijai vajadzēja domāt par Krišjāņa Kariņa un Ulda Pīlēna pieslēgšanu pie elektrotīkla valdības veidošanas sarunu gaitā –, tad strāvas pietiktu ij valdības mājas apgaismošanai, ij vēl Brīvības piemineklim pāri paliktu. Bet, kā redzat, valstiskas pieejas, plānošanas un tālredzības trūkums vērojams visos politiskās un saimnieciskās vadības līmeņos.
Naudas “drukāšana” beigusies
Finanšu ministrijas izglītojošo un apgaismojošo semināru rīkošana vēl pirms vēlēšanām dotu vēl kādu pozitīvu efektu – atturētu ministru krēslu kārotājus no pārāk vieglprātīgu solījumu izteikšanas. Jo efekti šādiem semināriem vienmēr būs vieni un tie paši un skābas sejas var prognozēt jebkurā no tiem, kamēr vien netiek atcelts ekonomikas pamatlikums, kas saka, ka pieejamo resursu vienmēr ir mazāk nekā ekonomisko vajadzību.
Šoreiz gan seju skābuma pakāpe varētu būt pat lielāka nekā citkārt, jo iejaukušies divi neparasti papildu efekti, kādu citkārt drīzāk nebūs. Pirmais – pēdējo divu gadu ekonomisko dienaskārtību noteikusi Covid-19 pandēmija.
Patiesību sakot, ne tik daudz pati pandēmija kā pasākumi tās pārvarēšanai – proti, visām ES valstīm atceltie finanšu disciplīnas noteikumi, kas komplektā ar nulles vai pat negatīvām Eiropas Centrālās bankas bāzes procentu likmēm valstīm ļāva aizņemties lēti un daudz, un, lai to nodrošinātu, nauda visā pasaulē tika “drukāta” kā nekad agrāk. Šie apstākļi dzemdēja ekonomisko politiku, kas Latvijas iepriekšējā vēsturē nebija pieredzēta – proti, visu problēmu “aizliešana ar naudu”, kas kopumā divos gados izmaksājusi valstij un nodokļu maksātājiem apmēram divus miljardus eiro.
Man gan neceļas roka pārmest valdībai pārmērīgus tēriņus, jo 2008.–2009. gada krīzes pārvarēšana ar jostu savilkšanas metodi gan Eiropā, gan jo īpaši Latvijā atstājusi tik rūgtas mieles, ka šoreiz tika lemts iet citu ceļu. Un nevar noliegt, ka kovida radītā ekonomiskā krīze pārvarēta daudz vieglāk – šoreiz no Latvijas masveidā nebēg kā kara gados vai iepriekšējās krīzes laikā. Lai vai kā būtu, šie neparastie apstākļi noveda pie slavenās Krišjāņa Kariņa frāzes, ka naudas esot vairāk nekā jebkad agrāk.
Taču šī politika un to radījušie apstākļi ir beigušies jau šī gada pavasarī, turklāt visai krasi. Pandēmija Eiropā beidzās agrā 24. februāra rītā ar pirmajām Ukrainas pilsētu bombardēšanām un tūlīt pēc tam Krievijas ekonomiskās šantāžas radītais energoresursu cenu pieaugums izraisīja inflācijas sprādzienu, kas lika apturēt naudas drukāšanas mašīnu.
Sekoja Eiropas Komisijas mājiens ar mietu, ka visām dalībvalstīm trīs gadu laikā jāatgriežas ES Stabilitātes un izaugsmes pakta noteiktajās robežās. Latvijas gadījumā tas radījis apņemšanos 7% lielo faktisko budžeta deficītu šogad samazināt līdz 3,3% 2023. gadā, 2% 2024. gadā un ap 1% 2025. gadā. Latviski tulkojot – pamatīgi jāsamazina valsts tēriņi un jāpārstāj aizņemties.
Vai šāds plāns izdosies – tas vēl ir labs jautājums, bet vismaz par nodomu paziņots ir, tostarp arī Eiropas Komisijai, ar kuru būs jāskaidrojas, ja cipari nesakritīs. Šķiet, ka valdības veidotājiem par visiem šiem apstākļiem vajadzētu būt vismaz dzirdējušiem un attiecīgi koriģēt savas finansiāli budžetīgās gaidas, bet izrādās, ka nav dzirdējuši vis. To grūti izskaidrot, bet man ir teorija, ka Latvijas politiskajā vidē ir populārs kāds noslēpumains “Google” paplašinājums, kas politiķiem ļauj lasīt tikai gadu vecas ziņas – tas varētu skaidrot pārsteigumā ieplestās acis.
Recesijas priekšnojautās
Otrs apstāklis, par kuru zina vairums Latvijas iedzīvotāju, bet arī laikam nav dzirdējuši valdošo koalīciju veidojošie politiķi, ir energoresursu cenas un to radītā inflācija. Abi šie faktori kopā novedīs pie ekonomikas apjomu sarukuma nākamgad, smalki sauktu par recesiju. Savukārt mazāks ekonomikas apjoms – proti, mazāk saražots, mazāk pārdots, lēnāks vai nekāds algu pieaugums, kas mazinās iedzīvotāju pirktspēju, – novedīs pie mazākiem nodokļu ieņēmumiem budžetā. Pēdējo reizi recesija Latvijas ekonomikā pieredzēta pirms 12 gadiem jeb, citādi sakot, jau labi aizmirsta.
Taču pat ar visu to kopējie 2023. gada budžeta izdevumi tiek plānoti 13,87 miljardus eiro lieli. Salīdzinājumam – 2022. gada kopbudžeta izdevumi bija 12,44 miljardi eiro. Tātad – nākamā gada budžeta izdevumi būs par 11,5% lielāki. Par ko tad tās skābās sejas, ja naudas vairāk?
Visticamāk, par to, ka gada vidējā inflācija Latvijā šobrīd tiek prognozēta ap 16,5% apmērā, kā ies nākamgad, tas vēl mākoņos rakstīts. Tātad, neskatoties uz 11,5% pieaugumu absolūtos skaitļos, ja ņem vērā inflāciju un ar to saistīto valsts budžeta “pirktspējas” samazinājumu, tad reālie valsts budžeta izdevumi nākamgad samazināsies vismaz par vairākiem procentiem.
Faktiskais samazinājums droši vien būs pat lielāks, jo liela daļa no valsts investīcijām saistīta ar būvniecības projektiem un būvniecības sadārdzinājums ir divas līdz trīs reizes lielāks par vidējo inflācijas līmeni.
Priekšgājējus vainot nesanāks
Ko darīt politiķiem, ja skaidrs, ka reālas naudas nākamgad būs mazāk un tas nekad nevar būt patīkami, īpaši vēl, ja ņem vērā kraso kontrastu ar pēdējo divu gadu valsts tēriņu politiku? Politiskajā vidē populārākais risinājums būtu par visu vainot priekšgājējus, kas atstājuši tik smagu mantojumu.
Bet te atkal neraža – priekšgājēji ir tie paši, kas turpinās darbu nākamajā valdībā, un tādu muļķi, kas atzīs kļūdas, neviens tak valdībā neņems. Tādēļ atrasta cita pieeja – nelietot tādus nepieklājīgus vārdus kā “jostu savilkšana” vai, pasarg Dievs, “konsolidācija”, taču vienlaikus uzmanīgi sākt informēt sabiedrību, ka nākamgad tomēr tik labi vairs nebūs. “… mums būs uzmanīgāk jāskatās nākamgad uz atbalstiem, atbalstu politiku iedzīvotājiem,” tā pagājušajā nedēļā televīzijā šo vingrinājumu izpildīja pieredzējušais “Jaunās Vienotības” politiķis Arvils Ašeradens, piebilstot, ka būs jāveido tieši mājsaimniecībām mērķēti atbalsti, nevis “visiem kā pirmajā vilnī un vai kā tagad”.
Pārtulkošu latviski – šoziem valsts vismaz daļēji kompensē gāzes un elektrības cenu sadārdzinājumu visiem, bet Ašeradens maigi un neuzkrītoši skaidro, ka nākamziem tā vairs nebūs vis. Kā izskatīsies reālā valsts atbalsta politika – tas vēl miglā tīts, taču skaidrs, ka tā sadalīs Latvijas sabiedrību apmēram uz pusēm – vieni saņems atbalstu, bet pārējiem būs jākuļas pašiem. Daudziem tas radīs trauksmainu sajūtu, ka naudas ir mazāk nekā jebkad agrāk, un politiskās stabilitātes kuģim tas var izsist pamatīgu caurumu bortā.
