Monika Zīle par naudas ceļiem mūsu valstī 0
Vasarai lēnītēm norietot, valdības aprindās spēkā pieņemas nākamā gada budžeta tapināšanas spriedze. Ieņēmumu un izdevumu prognozēšana vienmēr bijusi sarežģīts process. Tā nervozajiem līkločiem diezin vai spējīgs izsekot kurš katrs valsts pārvaldes ierēdnis, par ierindas nodokļu maksātāju pat nerunājot. Sabiedrībai atliek vien uzticēties kopējā maka glabātājiem un cerēt, ka pa dažādiem ceļiem tajā satecējusi nauda tiks prātīgi iegrozīta īstajām vajadzībām, kuru apmierināšana ikdienas pelēko debesmalu darīs kaut mazdrusciņ gaišāku. Protams, sīkāk neuzzināsim, tieši kādām 2017. gada prioritātēm ministrijas prasīja atvēlēt 803,4 miljonus eiro, no kuriem valdība nupat akceptējusi 102,6 miljonus. Gribas domāt, ka ikvienā nozarē bija gribēts nevis pavirši aizdiegt caurumus, bet kārtīgi atjaunot izdilušo un iesākt vai pabeigt reformas, kuru aktualitāti Latvijai nemitīgi atgādina Eiropas Savienības augšstāvos.
Tiesa, reformas un prioritātes no Saeimas un valdības namu tribīnēm piesauktas tik bieži, ka pārtapušas savdabīgās mantrās – jēdzienos, kuru atkārtošanai, pēc atsevišķu mistiķu domām, piemīt spēja harmonizēt pasauli un terapeitiski labvēlīgi iedarboties uz cilvēka garu un ķermeni. Par to gan šaubas: ja mantru ideologu sludinātais atbilstu patiesībai, reformu un prioritāšu skandēšanas ietekmē Latvijas iedzīvotāji jau sen būtu sākuši masveidā atsacīties no mediķu pakalpojumiem. Diemžēl pieprasījums pēc tiem biedējoši aug un slimību piemeklēto kaites kļūst arvien smagākas, bet veselības ministre Anda Čakša nupat publiskoja skarbu patiesību, ka pārskatāmajā pagātnē veselības aprūpes sakārtošanai piedēvētā prioritāte īstenībā bijusi tikai populāra jēdziena atkārtošana bez finansiāla pamata. To arvien skaļāk uzsver medicīnas darbinieku arodbiedrība, nozares degošākajām lietām pieprasot papildus nākamgad vismaz 70 miljonus eiro. Valdība ar solījumiem nebārstās, tikai lietišķi paziņo, ka 45 miljoni tomēr esot atrasti. Mediķi, protams, sašutumā, bet ierindas nodokļu maksātājs šīs ziņas uztver kā fona troksni savā daudzu rūpju pilnajā gaitā. Nav ne vaļas, ne gribēšanas iedziļināties ar budžeta veidošanu saistītajā informācijas plūsmā, lai gan acīmredzot vajadzētu interesi mazliet sasprindzināt.
Pieļauju, ka manī veidojas daudziem vecākās paaudzes ļaudīm raksturīgais aizdomīgums, bet nudien stipri dīvaini palaikam šķiet naudas ceļi mūsu valstī. Ko īsti nozīmē “atrast” vairākus desmitus miljonu eiro? Gada sākumā Finanšu ministrija pēkšņi uzgāja budžeta apritē laižamus piecdesmit miljonus, revidējot nozaru tēriņus. Nu, ja tie nozīmē pārmērības un ierēdņu šķiešanos, tad acīmredzot reizi par visām reizēm jāveic padziļināts sistēmas audits, lai saprastu, ko īsti vajag reformēt valsts pārvaldē. Bet, ja miljonus sastiķēja, tēlaini izsakoties, ar biksēm nogrieztu gabalu salāpot kreklu, tad plikums noteikti atklāsies jau tuvākajā laikā. Ne Finanšu ministrijas pagrabos, ne citur nav mistisku dārgumu krātuvju, kuru atrakšana veicina labklājību un palīdz risināt gadiem milzušās problēmas. Miljonu uzrašanās liecina par sliktu valsts naudas pieskatīšanu. Tā kā jau esmu atzinusies aizdomīgumā, turpināšu – klausoties par veselības aprūpes jomas sakārtošanai nepieciešamo finansējumu un vajadzību neapšaubot, nepamet sajūta, ka šajā jomā arī prasās nopietns resursu audits. Jo paliek tā savādi, gadu no gada klausoties par katastrofiskās situācijas padziļināšanos, un bezmaz jāsecina, ka visi līdzšinējie ieguldījumi izlietoti vienīgi mantru skaitīšanas pilnveidojumam.
