Naudas grūtības ES budžetā. Eiropiešus gaida jauni nodokļi? 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības iestādēs un dalībvalstīs turpinās sarunas par nākamā ES daudzgadu budžeta un ekonomikas atveseļošanas fonda “Next Generation EU” apstiprināšanas nosacījumiem. Vienošanās vēl nav panākta. Viens no apspriežamajiem un vēl arī nacionālajos parlamentos ratificējamiem jautājumiem ir ES pašu resursu apjoma varbūtēja palielināšana (tagad tas nedrīkst pārsniegt 1,23% no ES nacionālā kopienākuma) un minētās ieņēmumu sistēmas reformēšana.
Maksās nākamās paaudzes
Ja atceramies – Eiropas Komisija ieguvusi pilnvaras ES vārdā aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos fondam “Next Generation EU” nepieciešamos 750 miljardus eiro, no kuriem 390 miljardi tiks piešķirti dalībvalstīm subsīdiju veidā, bet 360 miljardi kā aizdevumi.
Taču jau tagad jādomā par parādu atmaksāšanu, kas paredzēta šķietami attālā nākotnē – no 2028. līdz pat 2058. gadam, un par to, lai šis process neizputinātu nākamās paaudzes eiropiešus.
Risinājums ir rodams ES pašu resursu arsenāla dažādošanā, jo pašlaik spēkā esošā sistēma pārsvarā balstās uz dalībvalstu pārskaitījumiem (lauvas tiesu veido procentuāli noteikta daļa no nacionālā kopienākuma un no iekasētā PVN), tātad faktiski uz nodokļu maksātāju pleciem.
Pārmaiņas uzstājīgi pieprasa Eiropas Parlaments, kas pagājušajā mēnesī nobalsoja par attiecīgajiem grozījumiem tiesību aktos. Savukārt Komisija oktobra vidū sāk konsultācijas ar dalībvalstu valdībām.
Plastmasas nodoklis
Jau nolemts, ka, sākot ar nākamā gada 1. janvāri, tiks ieviests nodoklis par neapstrādātajiem plastmasas atkritumiem, kuru aprēķinās atkarībā no atkritumu svara. Saudzīgāka attieksme (izmantojot īpašu mehānismu) paredzēta pret dalībvalstīm, kur iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par ES vidējo līmeni. Kaut, spriežot pēc statistikas, čaklākās plastmasas atkritumu apsaimniekotājas Bulgārija, Lietuva un Kipra, nebūt nav tās bagātākās.
Iepriekšējas aplēses liecina, ka bargākos sodus nāksies maksāt Eiropas lielvalstīm Vācijai un Francijai – aptuveni 1,3 miljardus eiro.
Taču tas varētu sekmēt aprites ekonomikas attīstību. Piemēram, Francija, kas ir starp atpalicējām šajā jomā, nesen apņēmās līdz 2025. gadam sasniegt simtprocentīgu plastmasas atkritumu atkalizmantošanas un pārstrādes rādītāju. Bet Eiropas Zaļā kursa ietvaros noteiktais termiņš ir 2030. gads.
Tādējādi ar plastmasas atkritumu apsaimniekošanu saistītais ES pašu resursu avots gan draud pakāpeniski izsīkt. Zaļajam kursam, sākot ar nākamo gadu, pieskaņoti arī Eiropas Parlamenta ieteiktie ES pašu resursi, kuri iegūti no ieņēmumiem emisijas kvotu tirgū, jo siltumnīcefekta gāzu izmešu daudzumam vajadzētu strauji sarukt.
Oglekļa un digitālais nodoklis
Savukārt mehānisms, kas būtu ieviešams no 2023. gada un kas paredz “oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas” (“The Border Carbon Adjustement”), varētu saskaņā ar ieceri ne vien papildināt ES kasi, bet arī aizsargāt zaļā uzņēmējdarbībā iesaistītos Eiropas ražotājus no negodīgas konkurences.
Tāpat no 2023. gada ir ierosināta digitālo pakalpojumu aplikšana ar nodokļiem. Presē šo ierosmi mēdz dēvēt par “GAFAM nodokli”, jo tas pirmām kārtām skartu Eiropā fiskālā ziņā pārāk ērti iekārtojušos tīmekļa milžus “Google”, “Apple”, “Facebook”, “Amazon” un “Microsoft”. Zināmā mērā ar šo priekšlikumu ir saistīta arī ierosme līdz 2026. gadam izstrādāt Eiropas Savienībā vienotu sistēmu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes aprēķināšanai, jo pašreiz pastāvošie katrā dalībvalstī atšķirīgie noteikumi tiek savtīgi izmantoti t. s. fiskālās optimizācijas nolūkos.
Diskusijas joprojām izraisa vecā, bet ik pa laikam virzītā ideja par ES mēroga finanšu darījumu nodokli, ko Eiropas Parlaments un Komisija iesaka ieviest 2024. gadā. Dalībvalstu un politiķu nostāja ir dažāda – vieni to uzlūko par efektīvu instrumentu cīņā pret spekulatīviem darījumiem, turpretī citus uztrauc iespējamā kapitāla aizplūšana, uz ko norāda Eiropas Banku federācija.
Valstu līdzšinējā pieredze nav viennozīmīga. Zviedrija, kura savulaik iekasēja šo nodokli, tomēr no tā atteicās. Francija ieviesa finanšu transakciju nodokli (darījumiem ar akcijām) 2012. gada augustā, un tas arvien papildina valsts ieņēmumus. Vācija valdošo partiju līmenī arī it kā grasījās transakciju nodokli ieviest, taču Bundestāgs par to vēl šobaltdien nav balsojis.
Šaubās, vai apstiprinās
Gandrīz neviens ES pašu resursu vairošanas variants nebauda vienprātīgu atbalstu.
Tāpat grūti paredzēt, kādu reakciju globalizētās ekonomikas apstākļos izraisīs tā vai cita priekšlikuma iedzīvināšana. Piemēram, iepriekš pieminētais “GAFAM nodoklis” var pamudināt Vašingtonu celt ievedmuitas Eiropas autorūpniecības produkcijai, tāpēc Vācija visai vēsi izturas pret šo iniciatīvu. Vai atkal – lieluzņēmumu praktizētā fiskālā optimizācija liekas izdevīga arī virknei ES dalībvalstu, kuras šķietami nav ieinteresētas harmonizētā nodokļu politikā.
Tikmēr vienošanās par daudzgadu budžetu ierasti kavējas un pastāv diezgan liela iespējamība, ka aizkavēsies arī ES pašu resursu apgūšana, ja arī jaunievedumi tiks akceptēti un iekļauti tiesību aktos. Tādējādi var gadīties, ka dažai labai valdībai, kura cer uz subsīdijām, to vietā vajadzēs maksāt, turklāt breksita un vēl citu iemeslu dēļ maks būs jāatver platāk.
