“Mums ir vesels reģions, kurā daudzi iedzīvotāji nodarbojas ar noziedzīgām darbībām.” Saruna ar FID priekšnieci Ilzi Znotiņu 40
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir skaidri redzams, ka medusmēnesis Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšnieces Ilzes Znotiņas attiecībās ar sabiedrību ir beidzies – sabiedrība, kas savulaik “Moneyval” prasību izpildei bija gatava pieciest dažādus ierobežojumus un neērtības, šodien arvien skaļāk uzdod jautājumus par to pamatotību un vērš kritikas bultas pret iestādi, kuru, pamatoti vai ne, uzskata par dažādu finanšu ierobežojumu koordinējošo centru – Finanšu izlūkošanas dienestu.
Par kritikas bultām un to, kam tās trāpa, – saruna ar FID priekšnieci Ilzi Znotiņu.
Jūsu vērtējumā – ko esam sasnieguši naudas atmazgāšanas apkarošanā un kas vēl jāsasniedz?
Ilze Znotiņa: Gribētu teikt, ka esam tālu atkāpušies no situācijas, kāda šajā jomā bija pirms diviem vai trim gadiem un ļoti tālu no zemākā punkta, kas droši vien meklējams 2015. un 2016. gadā. Ir sperts milzīgs solis prom no valsts negatavības cīnīties ar finanšu noziegumiem un no tā tiesiskā nihilisma līmeņa, kas bija raksturīgs dažām bankām, atsevišķiem juristiem un grāmatvedības pakalpojumu sniedzējiem.
Milzīgs darbs ir paveikts, lai sabiedrība izprastu, kas ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, kas ir tās apkarošana un kāpēc tā ir svarīga sabiedrībai.
Tomēr nekāda iemesla priecāties un uzskatīt, ka viss jau ir paveikts, nav – ārēja spiediena rezultātā īsā laikā ir ieviesta vesela virkne jaunu likumu un prasību. Tagad ir redzamas šīs darbības blaknes – parādījusies vesela virkne vietējo uzņēmumu, kas uzskata, ka šo prasību dēļ viņiem pakalpojumu saņemšana Latvijas finanšu sistēmā ir ļoti grūta vai pat neiespējama.
Redzama diezgan izteikta vēlme pateikt sabiedrībai, ka naudas atmazgāšanas novēršanai ieviesto pasākumu dēļ tiek traucēta Latvijas konkurētspēja, nevis domāt par to, kā uzlabot šo konkurētspēju ar “tīriem” līdzekļiem. Tādēļ – darbs nav galā un Rīga vēl joprojām nav uzcelta!
Politiķi un baņķieri mēdz izteikties, ka naudas atmazgāšanas apkarošanas ziņā Latvija šobrīd ir paraugs visai Eiropai. Jūs šos izteikumus esat komentējusi ar vārdiem “Es laikam neesmu tik liela optimiste”. Kāpēc neesat?
Pirms pusotra gada Latvija bija spējīga “savākties” un īsā laikā izpildīt “Moneyval” minimālās prasības. Pasaulē ir daudzas valstis, kas uz to nav bijušas spējīgas.
Šajā ziņā mēs tiešām esam čempioni, un tas ir vērā ņemams sasniegums.
Taču, vai mēs varam teikt, ka esam čempioni arī ēnu ekonomikas un korupcijas apkarošanā, vai mēs saprotam, kādēļ mums ir tik lieli kontrabandas apjomi? Nav jābūt milzu speciālistam, lai saprastu, ka šajā ziņā vēl ejams tāls ceļš.
Noziedzīgu līdzekļu legalizācija – tie ir tikai moderni vārdi, aiz kuriem slēpjas “vecie labie” nodokļu noziegumi un krāpšana. Mums ir vesels reģions valstī, kurā daudzi darbaspējīgie iedzīvotāji nodarbojas vai nu ar ēnu ekonomikai tuvu stāvošām darbībām, vai arī tiešāk – noziedzīgām darbībām…
Vai domāta Latgale?
Es domāju tos Latgales reģionus, kas atrodas robežas tuvumā. Kontrabanda Latvijā ir trešais lielākais noziedzīgus līdzekļus ģenerējošais noziedzības veids. Pirmie divi ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas un korupcija.
Līdz kaut kādam brīdim, kamēr bija jāizpilda jau pieminētās “Moneyval” prasības un jāizvairās no pelēkajiem vai citiem sarakstiem, jūsu darbību neviens skaļi nekritizēja, bet nu sabiedrības noskaņojums ir mainījies. Pērnā gada beigās virkne politiķu – Valsts prezidents, Ministru prezidents, Latvijas Bankas prezidents, Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs u. c. – norādīja, ka Latvijas cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanu ir apgrūtinājusi ne tikai banku darbu, bet arī ierobežojusi uzņēmējdarbību. Situācija tika dēvēta par “iebraukšanu otrā grāvī”. Tagad gan runas apklusušas. Vai esam ārā no “otrā grāvja” vai arī ir cits iemesls, kādēļ runas pēkšņi apklusušas?
Var tikai priecāties, ka tik augstām amatpersonām rūp šie jautājumi. Esmu pārliecināta, ka ar šiem kritiskajiem vārdiem netika mēģināts pateikt, ka mēs vēlamies izmantot savu valsti un tās finanšu sistēmu noziedzīgu darbību veikšanai vai arī ka vēlamies nonākt atpakaļ pirmajā grāvī, kad ļāvām izmantot Latvijas finanšu sistēmu miljardiem lielas apšaubāmas izcelsmes naudas “izpumpēšanai” cauri, bez jebkāda labuma valstij un tās iedzīvotājiem.
Domāju, ka ar šiem izteikumiem tiek meklēts līdzsvara punkts starp naudas atmazgāšanas apkarošanas un iespējami brīvas biznesa darbības interesēm.
Politiķu kritiku es vērtēju pozitīvi, un tās sasaite ar manu vārdu droši vien notikusi tādēļ, ka tas pozitīvais, kas noticis saistībā ar Latvijas neiekļūšanu Finanšu darījumu darba grupas (FATF) pelēkajā sarakstā, bieži vien nepamatoti tiek saistīts ar tikai Finanšu izlūkošanas dienesta un manu darbību, tad nu pēc inerces tiek arī kritika.
Latvijā ir vairākas iestādes, kas atbild par minētajām jomām, piemēram, FKTK, un viņu uzdevums ir atrast veidus, kā nodrošināt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu un vienlaikus aizsargāt Latvijas uzņēmēju un ārvalstu investoru intereses.
Parunāsim par bankām un interesēm. Esmu dzirdējis vismaz vairāku advokātu runas par to, ka šobrīd ārvalstu uzņēmuma konta atvēršana jebkurā Latvijas bankā prasa vismaz divus trīs mēnešus dažādu dokumentu vākšanai un arī tad nav garantiju, ka rezultāts būs sekmīgs. Šāda situācija radot visai pamatotus ārvalstu investoru jautājumus apmēram šādā tonalitātē – kas, pie velna, jums tur notiek? Un tieši tāpat esmu dzirdējis vismaz vairāku Latvijas uzņēmumu atklātu atzīšanos, ka tie meklē iespējas atvērt kontus citās valstīs, jo tur viņiem neizvirza tik dažādas prasības un neprasa tik daudz dokumentu. Tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar konkurētspēju…
Vēl pirms gada es būtu centusies atbildēt uz šo jautājumu, jo pārstāvēju “Moneyval” rekomendāciju ieviešanas darba grupu, taču šobrīd atbildu stingri – šie jautājumi nav Finanšu izlūkošanas dienesta kompetencē, par to atbild FKTK. Viņiem arī jāadresē jautājumi.
Finanšu izlūkošanas dienests strādā ar aizdomīgu darījumu analīzi un identificē iespējamos noziedzniekus. FID pat neuzzina par to, vai vienam vai otram uzņēmējam tiek atteikta konta atvēršana, jo konta atvēršana vai tās atteikums nav aizdomīgs darījums.
Vienīgais, ko šajā sakarā varu teikt kā viena no nedaudzajām FATF sertificētajām ekspertēm valstī, ir tas, ka vēl pirms dažiem gadiem situāciju ar uzņēmumu patiesā labuma guvēju noskaidrošanu Latvijā “Moneyval” vērtēja kā ļoti sliktu – valsts iestādēm faktiski nebija pieejama informācija par to, kas slēpjas aiz juridiskajām personām.
Tas noveda pie naudas atmazgāšanas PVN “karuseļu” un citu nelikumību uzplaukuma.
Ir ieguldīts ļoti liels darbs, lai šo jomu sakārtotu, un šajā jomā mēs tiešām esam pirmrindnieki. Valstīs, kurām mēs daudzos aspektos gribam līdzināties, – ASV, Vācijai, Kanādai – pagaidām vēl tik daudz panākts nav, un šo valstu uzņēmēji bieži vien nesaprot, ko mēs no viņiem vēlamies.
Bet daudz apspriestais jautājums par to, cik likumīgi un pamatoti ir prasīt uzņēmējiem atskaitīties par darījumiem, kas veikti pirms vairākiem gadu desmitiem, kad bija pilnīgi citas likumdošanas prasības, taču ir FID kompetencē? Vai šeit nav vērojama likumu un prasību sadursme – Grāmatvedības likums prasa glabāt dokumentus piecus gadus, bet jūs prasāt atskaites pat par desmitgadēm?
Te vajadzētu saprast un nošķirt divas lietas. Pirmkārt, nenoliedzami, ka prasības pēc dokumentiem nevar pārsniegt Grāmatvedības likumā noteiktos piecus gadus. Taču, no otras puses, atbildību par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju regulē Krimināllikums.
Šis likums teic, ka pārbaudes par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju var veikt par periodu, kurā nav iestājies noilgums par šādiem darījumiem. Nodarījums par summu, kas pārsniedz 25 tūkstošus eiro, ir kvalificējams kā sevišķi smags noziegums, kam noilguma periods ir 15 gadi.
2012. gadā politiķiem, uzņēmējiem un daudziem citiem bija jāiesniedz nulles deklarācijas, kas ir daudzu šādu izmeklēšanu pamatā. Ja konkrētā persona var pierādīt un pamatot savus ienākumus pēdējo desmit gadu laikā, sākot ar 2012. gadu, tad parasti jautājumi nerodas.
Taču, ja 2012. gada deklarācijā nav nekā no tā kapitāla un materiālajām vērtībām, kas konkrētajai personai pieder šobrīd, tad šo vērtību izcelsmi tomēr būtu jāspēj pierādīt.
Nu, piemēram, ja kāds finanšu policijas vai muitas darbinieks pēkšņi kļuvis ļoti bagāts, jo viņa māte, pēc profesijas skolotāja, viņam atstājusi milzīgu mantojumu, tad žurnālisti parasti skrien pie attiecīgajām iestādēm un jautā – kā to varēja pieļaut?
Ja tos pašus jautājumus sāk uzdot par politiķiem vai uzņēmējiem, tad uzreiz ir brēka par to, kā var prasīt pierādījumus par tik seniem laikiem. Kurā grāvī mēs te esam?
“Mums ir ļoti liels apmērs konfiscējamo līdzekļu, un, iespējams, būs jāmaina konfiskācijas režīms, proti, jāpadara tas mazlietiņ efektīvāks, mazāk pakļauts dažādām stingrām kriminālprocesuālām metodēm,” – tas ir jūsu citāts no pērnās “Rīta Panorāmas”. Kas ar to domāts?
Ja runā par konfiskācijas režīma iespējamo maiņu, tad ar to nodarbojas Tieslietu ministrijas izveidota darba grupa, kuru FID nevada. Minētais citāts galvenokārt attiecas uz Latvijas finanšu sistēmas vēsturiskās bagāžas apstrādi – naudu, kas palikusi likvidējamajās Trasta komercbankā, Aizkraukles bankā un citās.
Policijas resursi nav pietiekami, lai šo apjomu apstrādātu, tiek domāts, kā šo problēmu risināt.
Likumdošana nosaka, ka bankām ir tiesības uzdot klientiem jautājumus par neparastiem un netipiskiem darījumiem un, kamēr atbildes nav saņemtas, apturēt tos. Tādēļ, ja kāda, piemēram, zemnieku saimniecība pēkšņi uzsākusi aktīvu sadarbību ar kādu Nigērijas princi vai arābu šeihu, tad ar šādiem jautājumiem ir jārēķinās.
Ja atbildes netiek saņemtas – banka ziņo par aizdomīgu darījumu FID un veic t. s. atturēšanos no darījuma. FID ir tiesības uz piecām dienām iesaldēt šādos darījumos iesaistītos līdzekļus. Ja šajās piecās dienās saņemti pietiekami skaidrojumi – līdzekļi tiek atsaldēti.
Pagājušajā gadā tika saņemti 4833 ziņojumi par aizdomīgiem darījumiem, 480 gadījumos no tiem bankas vai citas iestādes atturējās no darījumu veikšanas.
No šiem 480 gadījumiem nedaudz vairāk kā pusē – 278 gadījumos – FID pieņēma lēmumu par naudas līdzekļu iesaldēšanu uz piecām dienām. Pēc papildu dokumentu saņemšanas tālākais solis – līdzekļu iesaldēšana uz 45 dienām – tika sperts 209 gadījumos. Kā redzat – līdz tālākām darbībām nonāk apmēram 4–5% gadījumu no visiem ziņojumiem par aizdomīgām darbībām.
Jāpiebilst, ka no minētajiem 209 gadījumiem 69 situācijās FID pieņēma lēmumu līdzekļu iesaldēšanu atcelt, par atlikušajiem 140 tika ziņots policijai, KNAB vai citām iestādēm.
Tālākās iespējamās darbības – aresta uzlikšanu un citas – jau apstiprina tiesa, FID vairs nav tajās iesaistīts, tas attiecas arī uz līdzekļu konfiskāciju, ja šādu lēmumu pieņem tiesa.
FID mācībās teicāt: “Es ceru, ka arvien vairāk tiesnešu sapratīs, ka noziedzīgu līdzekļu legalizācijas jomā jūs ļoti lielā, teiksim, tādā strupceļā iebrauksiet, ja sāksiet, piemēram, aicināt uz tiesu milzīgu daudzumu, teiksim, liecinieku vai sāksiet prasīt kaut kādas milzīgi lielas apjomīgas ekspertīzes.” Kas ar to domāts?
Pie šīs pārliecības es palieku – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas lietās vairākums liecinieku nekādus paskaidrojumus sniegt nav spējīgi.
Ko visi šie zicpriekšsēdētāji un zicdirektori no Lietuvas, Baltkrievijas, Kazahstānas vai citām valstīm var paskaidrot par naudas plūsmām uzņēmumā? Viņi neko nespēj pateikt par to, kā notikuši darījumi starp Seišelu salu, Belīzas un Kaimanu salās reģistrētajiem uzņēmumiem.
Lai cik ļoti tiesām gribētos iztaujāt lieciniekus, tas pārsvarā gadījumu ir bezjēdzīgi – tie ir tikai nominālie, nevis īstie direktori, aiz tiem slēpjas organizētā noziedzība.
Ja tiek aizturēti šo darījumu patiesie organizētāji, tad pret viņu iztaujāšanu jau neviens neiebilst. Savukārt uz Seišelu salām nosūtītie tiesiskās palīdzības lūgumi aizkavē procesu par gadu un nedod pilnīgi neko.
Tādēļ – Latvijas tiesām ir jāmācās strādāt ar netiešajiem pierādījumiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas lietās. Citur pasaulē to jau ir iemācījušies.
Laikam ir pēdējais brīdis jautāt par nevainojamo reputāciju, ar kuru saistītie likuma grozījumi Saeimā nonāca, kā jūs pati izteicāties, sasteigti. Kā tad tā sanāca?
Izmantojot citātu no populāras filmas “Не виноватая я!” (Neesmu vainīga! – krievu val.). FID ar šo jautājumu nav saistīts nekādi.
Finanšu ministrijas sagatavotajā likumprojektā mūsu virzītā sadaļa tajā skāra tikai jauna ziņošanas rīka ieviešanu, kas labotu pašreizējo situāciju, kurā bankas un citas iestādes ir spiestas ziņot par aizdomīgiem darījumiem nodokļu jomā divreiz – gan FID, gan VID. Priekšlikums bija ziņot tikai vienreiz.
Vai teiktais jāsaprot tā, ka FID arī neinteresē likuma grozījumi, kas ieviestu prasību pēc nevainojamas reputācijas finanšu un grāmatvedības uzņēmumu īpašniekiem un patiesajiem labuma guvējiem?
Tādā veidā, kā šis priekšlikums bija sagatavots, – to neviens starptautisks standarts mums neprasa, tā ir taisnība. Nevar teikt: FID šis jautājums pilnīgi neinteresē – vismaz finanšu nozarē ir nepieciešams panākt, ka banku vai citu iestāžu patiesie labuma guvēji nav par kriminālnoziegumiem sodītas personas vai arī nepārstāv šādas personas.
Tādēļ es priecājos, ka ir sākusies diskusija, un ceru, ka galarezultātā mēs nonāksim pie visām pusēm pieņemama risinājuma.
