Uldis Šmits: Nauda un uzticības krīze 0
Sagadīšanās dēļ Latvijā tradicionāli rīkotās UNESCO nedēļas laikā uzzinājām divus ar šo ANO specializēto aģentūru saistītus jaunumus. Pirmkārt, ASV paziņoja, ka nākamā gada beigās pārtrauc dalību organizācijā, un, otrkārt, UNESCO ģenerāldirektores amatā tika ievēlēta bijusī Francijas kultūras ministre Odrija Azulē. Formāli viņas iecelšanu vēl jāapstiprina dalībvalstu Ģenerālajā konferencē 10. novembrī.
Vašingtonas lēmums ir strīdīgs. Tas tika pamatots ar UNESCO aizspriedumaino nostāju pret Izraēlu un ar reformu nepieciešamību, bet jāvaicā, kā ASV varētu pārmaiņas veicināt, paliekot malā jeb novērotājvalsts pozīcijās. Taču šis lēmums, ko esot pieņēmis ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons, apliecina arī kādu nelāgu tendenci, proti, galveno starptautisko organizāciju, tajā skaitā ANO izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas, autoritātes vājināšanos. Tāpēc Odrija Azulē par savu sākotnējo mērķi izvirzījusi “atjaunot uzticamību”.
Tagadējā vadība, saudzīgi izsakoties, ar pārlieku uzticamību neizceļas. Atcerēsimies kaut vai starptautiskā pētnieciskās žurnālistikas projekta OCCRP (cēlis gaismā vairākas vērienīgas netīrās naudas lietas) ietvaros publicēto materiālu kopu “Azerbaijani Laundromat”. Par to, kā Baku valdošais klans no 2012. līdz 2014. gadam pratis gūt augsta ranga lēmumu pieņēmēju labvēlību, ļoti iespējams, izmantojot šim nolūkam daļu no aptuveni trim miljardiem dolāru, kas atmazgāti ar Apvienotajā Karalistē reģistrētu fiktīvu firmu starpniecību. Pastāv dibinātas aizdomas, ka apšaubāmās izcelsmes nauda tolaik “investēta” arī UNESCO paspārnē rīkotās fotoizstādes “Azerbaidžāna – tolerances telpa” tapšanā.
Konkrētais pētījums aptvēra diezgan īsu periodu un nosacīti nelielas summas izlietojumu, ko var atļauties valsts, kurai gan piemīt zināms reģionāls svars un resursi, bet kura nebūt nespēlē pirmā plāna lomu. Dažam labam citam politiskajam režīmam no tās pašas bijušās padomju “tolerances telpas” ir nesamērojami lielākas iespējas, turklāt tās arī tiek liktas lietā. Tamlīdzīgi atmaskojumi tomēr palīdz kaut mazliet iztēloties apšaubāmas izcelsmes naudas apjomus, kas nonāk starptautisko organizāciju varas gaiteņos.
UNESCO budžets (apmēram 650 miljoni dolāru) cieta pēc ASV iemaksu (22%) pārtraukšanas 2011. gadā sakarā ar Palestīniešu pašpārvaldes uzņemšanu pilnvērtīgas dalībvalsts statusā. ASV un tāpat Izraēlas nupat pieņemtie lēmumi par izstāšanos padara situāciju vēl sarežģītāku. Vašingtonas domstarpībām ar UNESCO ir sava vēsture. Pirmā šķiršanās notika 1984. gadā, kad Ronalds Reigans, starp citu, pārmeta aģentūrai padomju propagandas tēmu pārņemšanu, un pagāja krietns laiks, līdz 2003. gadā ASV atgriezās, izvirzot jau toreiz nosacījumu par reformu iedzīvināšanu. Taču attiecības tā arī netika pilnībā nogludinātas, ko izmantoja, piemēram, Ķīna savas finansiālās ietekmes vairošanai. Nauda agrāk vai vēlāk atrodas…
Trampa piekoptā izstāšanās politika, sākot ar izstāšanos no Parīzes vienošanās par klimatu, pagaidām ir gandrīz vienīgā viņa konsekventi ieturētā līnija. Diez vai ar to pietiks, lai ieviestu vēlamās pārmaiņas. Arī pārmaiņas savulaik amerikāņu pacietīgi veidotajā Apvienoto Nāciju sistēmā, kur būtu jāpanāk pats galvenais – lai ANO Hartas pamatprincipus ievēro visi, ieskaitot Drošības padomē ar veto tiesībām apveltītās lielvalstis.
Kā sacīja nākamā UNESCO ģenerāldirektore, “kad ir krīze, tad vairāk nekā jebkad agrāk jācenšas organizāciju nostiprināt, nevis to pamest”. Un arvien ir nozīme palikt.
