Nauda un nacionālā identitāte. “LA” diskusija 0
Savos maciņos pāreju uz eiro sajutīsim uzreiz pēc valūtas maiņas nākamā gada sākumā, ietekmi uz cenām veikalos pamanīsim pirmajās nedēļās, uz valsts ekonomiku kopumā – pirmajos mēnešos. Bet kādas sekas atteikšanās no lata atstās uz latviešu pašapziņu un nacionālo identitāti, to, visticamāk, varēsim novērtēt tikai pēc vairākiem gadiem.
Ar mērķi prognozēt iespējamās ietekmes “Latvijas Avīze” kopā ar Valsts kanceleju un Latvijas Institūtu pirmdien rīkoja diskusiju “Nauda un nacionālā identitāte”. Tajā piedalījās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, profesore Brigita Zepa, mākslas zinātniece Ramona Umblija, bankas “DnB” ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Veiko Spolītis un akadēmiķis Tālavs Jundzis. Diskusiju vadīja “LA” žurnālists Ivars Bušmanis. Uzreiz gan jāteic, ka dalībnieki, atzīstot latu par nacionālās identitātes sastāvdaļu, tomēr bija optimistiski, domājot, ka pāreja uz eiro latviešu pašapziņu ne vien neiedragās, bet, iespējams, pat pacels. Piedāvājumā atskats uz būtiskākajiem secinājumiem.
{source}
<iframe width=”640″ height=”360″ src=”//www.youtube.com/embed/Q_gIfTWbf7c” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}
1. secinājums.
Lats ir ne tikai norēķināšanās līdzeklis, bet emocionāli tuvs simbols.
Diskusijas sākumā dalībnieki dalījās atmiņās par 1993. gada 5. martu, kad apgrozībā tika palaista Latvijas nacionālā valūta – lats. Tobrīd pat lietišķie politiķi un ekonomisti kļuva nedaudz sentimentāli.
Premjers Valdis Dombrovskis tolaik bija students un pirmos latus saņēmis stipendijā: “Tolaik stipendijas vēl maksāja skaidrā naudā. Jaunajā naudā stipendija sanāca kādi pieci lati ar santīmiem. Tad arī pirmo reizi saņēmu pieclatnieku un sajūta bija iespaidīga, atmiņā paliekoša. Joka pēc to saucām par “piecīti” tāpat kā padomju laikā rubļus. Tagad šis apzīmējums atkal ir kļuvis par normu, bet tajā laikā tas šķita nepiemērots, jo tolaik tā bija samērā liela nauda, it īpaši studentiem, un prasīja lielāku pietāti.”
Tomēr Dombrovski neuztrauc fakts, ka viņš Latvijas vēsturē ieies kā premjers, kura laikā lats beidza pastāvēt: “Šis ir lēmums, uz kuru mēs esam gājuši pietiekami ilgi, faktiski jau kopš pievienošanās ES. Arī es 2009. gadā, sākot pildīt Ministru prezidenta pienākumus, noteicu uzstādījumu ieviest eiro līdz 2014. gada 1. janvārim. Varu paust tikai gandarījumu, ka šo uzstādījumu izdevies izpildīt. Pāreju uz eiro uztveru ar padarīta darba sajūtu. Runājot par citām sajūtām, nenoliegšu, ka emocionāli man lata pietrūks. Taču, domājot no ekonomiskajiem un politiskajiem valsts attīstības aspektiem, uzskatu, ka tā tomēr ir pāreja jaunā, augstākā kvalitātē, kas veicinās finanšu stabilitāti.”
Savukārt Pēteris Strautiņš 1993. gadā vēl bija vidusskolas audzēknis: “Toreiz savācu visus savus iekrātos Latvijas rubļus un devos uz tuvāko Latvijas Krājbankas filiāli. Tagad gan tās mājas vairs nav un tās vietā uzbūvēta Nacionālā bibliotēka. Pirmās sajūtas, saņemot jauno naudu, bija pārsteigums, cik tā ir cieta un kvalitatīva, jo padomju rubļi bija diezgan mīksti – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bet jaunā nauda bija skaista un uzticību rosinoša.”
Veiko Spolītis deviņdesmito gadu sākumā studēja Tērbatā un pirmos latus ieraudzīja, atgriezies Rīgā: “Atceros, kā pirmo reizi paņēmu rokās pieclatnieku. Tās bija neaprakstāmas asociācijas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka neilgi pirms tam tika ieviestas Latvijas pases. Tas viss bija daļa no nacionālā naratīva augšāmcelšanās.”
Ramonai Umblija lata laišana apgrozībā saistās ar atvieglojuma izjūtu, jo bija noslēdzies smags un cītīgs darbs pie banknošu dizaina: “Nonākt līdz naudas dizainam nemaz nebija tik viegli. Vēl pirms neatkarības atjaunošanas Kultūras fondā bija izsludināts konkurss par to, kāds varētu izskatīties lats, un jebkurš varēja iesniegt savus zīmējumus. Tie materiāli joprojām saglabājušies. Bija daudz naivu, skaistu un starpkaru Latvijas nostalģijā balstītu zīmējumu. Taču ekspertu komisijas lēmums bija neatjaunot tradicionālo simboliku, bet, ņemot par pamatu latviskās pamatvērtības, radīt no formas viedokļa jaunu modernu naudu, kas ne tikai 20., bet arī 21. gadsimtā varētu būt moderna.”
2. secinājums.
Nacionālās identitātes pamati ir valoda un kultūra. Lats – tikai mazs “ķieģelītis”. Turklāt lata nestie simboli nekur nepazudīs, bet gan turpinās dzīvot uz eiro monētām.
V. Dombrovskis uzsvēra, ka ģeopolitiskais aspekts – atgriešanās Rietumeiropas demokrātiju saimē – Latvijā, jau atgūstot neatkarību, tika skaidri iezīmēts un pievienošanās eiro esot nākamais loģiskais solis šajā virzienā: “Tomēr jautājums par eiro primāri ir ekonomiskas, nevis ģeopolitiskas dabas. Esam daudz runājuši, kā tas ietekmēs ekonomikas izaugsmi, samazinās procentu likmes, noņems valūtas konvertācijas izmaiņas un palīdzēs piesaistīt investīcijas.
Nenoliegsim, ka naudai ir arī nācijas identitātes funkcija. Bet tā nav ne tuvu primārā. Nauda galvenokārt ir vērtības mērs un maiņas līdzeklis, un šīs funkcijas eiro tomēr spēj pildīt sekmīgāk, jo lats ir piesaistīts eiro un labākajā gadījumā var būt tik stabils kā eiro.
Mēs esam piedzīvojuši situācijas, kad cilvēki neuzticas latam – atcerēsimies 2008., 2009. gada baumas par devalvāciju. Tajā brīdī neviens nedomāja par simboliem, bet gāja uz bankām un valūtas maiņas punktiem, mainīja latus pret eiro, jo tam varēja vairāk uzticēties. Domājot par nacionālās identitātes simboliem, mēs redzam, ka “Milda” nekur nav pazudusi, bet gan turpinās dzīvot arī uz eiro monētām un ar to varēs norēķināties visā Eiropā.”
T. Jundzis norādīja, ka nacionālās identitātes pamatā pirmkārt ir valoda un kultūra, bet lats esot tikai viens pilieniņš šajā organismā un pats par sevi identitāti būtiski neietekmējot. “Vai tad Francija, Vācija, Spānija, Itālija, kas ne vienu vien gadu ir eirozonā, satraucas par nacionālās identitātes zaudēšanu?” retoriski jautāja akadēmiķis. Viņš arī atgādināja, ka latviešu kopienas Brazīlijā, Austrālijā, Lielbritānijā, Kanādā un citur ilgstoši dzīvo ar pilnīgi svešu naudu, tālu no Latvijas, bet saglabā savu identitāti ar latviešu valodu, kultūru, tradīcijām, dziesmām un dejām.
R. Umblija savukārt norādīja, ka simboli, ko uztveram par pilnībā latviskiem, patiesībā var būt radušies dažādu ārēju ietekmju un uzslāņojumu ietekmē. Un labs piemērs ir pat uz monētām attēlotā latviešu tautumeita, reizēm saukta vienkārši par Mildu.
Tikai pērn Londonas naudas krātuvē “Royal Mint” atradies Riharda Zariņa oriģinālais zīmējums 1929. gada sudraba pieclatniekam. “Salīdzinot Zariņa apaļvaidzi meiteni un to, kādu šobrīd redzam “Mildu”, jāteic, ka tā ir angļu meistaru būtiski pārveidota, padarīta karaliskāka. Jo briti uz monētām attēlo tikai valdniekus.
Ārkārtīgi cēlais siluets, kas kļuvis par mūsu identitātes zīmēm, būtībā tapa šādā veidā. Šis gadījums apliecina, ka pieņēmumiem par mūsu simboliem, relikvijām un identitātes balstiem patiesībā var būt dažādi uzslāņojumi. Jau tajā brīdī, kad 1929. gadā šī monēta tika pirmo reizi nokalta, tā kļuva par rotājumu, ko izmantoja kā piekariņu, saktu un tamlīdzīgi. Tai nāk līdzi šī papildu estētiskā identitāte, rotājošais moments. Okupācijas gados “Milda” iegūst papildu vērtību, kas nav ne monetāra, ne ekonomiska, bet estētiska relikvijas vērtība ar politisko kontekstu, jo simbolizē neatkarību. Visus šos uzslāņojumus, kas nāk pāri naudai kā monetārai vienībai, “Milda” bija uzsūkusi. Tādēļ viņa kopā ar Latvijas Republikas ģerboni to nesīs tālāk arī uz eiro monētām,” stāstīja mākslas zinātniece. Viņasprāt, lats par spēcīgu identitātes sastāvdaļu kļuvis tādēļ, ka dzīvojam postmodernā pasaulē, vizuālās informācijas laikmetā. Tādēļ mazie vienlatnieki ar stārķīti, vainagu, kliņģeri, Nameja gredzenu, kokli, laimes pakavu un citu simbolu vizuāliem attēlojumiem kļūst arvien uzrunājošāki.
B. Zepa: “Nacionālā identitāte ir tas, ko cilvēki runā par savu valsti un kas viņiem šķiet svarīgs. Pirmkārt, viņi runā par valodu, kultūru, teritoriju. Bez tiem ir arī citas svarīgas lietas, piemēram, valsts ekonomiskais stāvoklis. Vēl ļoti būtisks ir stāsts par pirmās brīvvalsts vēsturi, kas tautas apziņā pastāv kā ideālais tēls. Un viens no šā ideālā tēla aspektiem ir lats. Sava valūta, kas veidojusies reizē ar savu valsti. Reizēm pat tas rada zināmas problēmas atbrīvoties no šīs skaistās vēstures un raudzīties nākotnē.
Ja mēs nemitīgi atkārtosim tādas frāzes kā “zaudējot latu, mēs zaudēsim neatkarību”, tad mēs to arī zaudēsim. Latviešiem ir labs izteiciens – “piesaukt nelaimi”. Modernā valodā to sauc par diskursu. Un ir svarīgi veidot stiprus diskursus. Dažreiz tie veidojas haotiski, paši no sevis. Valūta ir jauns diskurss, un tas ir jāveido.
Jāveido tā, lai lata transformācija par eiro stiprinātu mūsu identitāti.”
M. Auziņš uzskata, ka, atsakoties no lata, nacionālā identitāte tikai iegūs: “Mūsu vēlēšanās norobežoties gan valodas telpā, gan vēsturiski saistīta ar zināmu nedrošību par savu nacionālo pašapziņu. Un šo savu nedrošību mēs piesedzam ar nacionālās identitātes sargāšanu. Piemēram, ja mēs runājam par valodu, vēlme neielaist citas valodas Latvijas telpā ir nevis aizsargājoša latviešu valodai, bet gan to apdraud.
Tad, kad būsim pārliecināti un droši par savu valodu, rādīsim to visai pasaulei un laidīsim citus pie sevis, tad gan mūsu valoda nostiprināsies, gan pašapziņa Eiropā nostiprināsies. Pāreja no lata uz eiro ir solis šajā virzienā. Mēs nezaudēsim savus simbolus, bet būsim droša un nopietna Eiropas daļa, ar ko citām Eiropas valstīm jārēķinās. Par sevi es esmu pavisam drošs – no nākamā gada 1. janvāra es ar vēl lielāku lepnumu teikšu: “Esmu latvietis no Latvijas!” Mana nacionālā pašapziņa tikai pieaugs.”
V. Spolītis naudas maiņu apzīmē ar politikas teorijas principu “uzvaras-uzvaras situācija”. Viņš arī atsaucās uz britu vēsturnieka Alana Milvarda sarakstīto grāmatu “The European Rescue of Nation-State” (“Eiropas glābiņš nacionālām valstīm”), kur runāts par to, kā nacionālās valstis nodod daļu savas suverenitātes, lai saņemtu lielāku drošību Eiropas Savienības teritorijā.
Viņš arī atminējās, ka Igaunijā pirms eiro ieviešanas notikušas stipri līdzīgas diskusijas:
“Arī viņiem Igaunijas krona saistījās ar sentimentālām atmiņām. Daudz tika piesaukta 100 kronu naudas zīme, uz kuras bija attēlota dzejniece Lidija Koidula un Sāmsalas klintis. Kopējā atziņa bija tāda, ka krona nenoliedzami ir daļa no nacionālās identitātes un ka ieguvumi būs lielāki. Diskusijas sabiedrībā bija tikpat polarizējošas kā tagad Latvijā.
Šajā sakarā interesanti, ka vēl mēnesi pirms eiro kļūšanas par oficiālo valūtu 2010. gada decembrī tikai 56% igauņu bija par. Šobrīd šis skaitlis ir izaudzis līdz 69%. Līdzīgas diskusijas un izpratnes maiņas bijušas arī citās Eiropas valstīs.”
Ekonomistam P. Strautiņam ir diezgan daudz šaubu par eiro ieviešanu no ekonomiskā aspekta, bet identitātes sakarā viņš īpašus draudus nesaskata: “Skaidrs, ka tas nevar būt un nekad nav bijis tā, ka Latvijas iedzīvotāji dzīvotu tikai Latvijas informācijas telpā, lietotu tikai Latvijas produktus, nekad nebrauktu ārpus valsts. Jau pirms 5000 gadiem pie Lubāna ezera bija dzintara apstrādes vieta, kur gatavoto produktu eksportēja ļoti tālu projām.” Viņš arī aicināja domāt ne tikai par tradicionālajiem identitātes bastioniem – valodu un kultūru –, bet arī par jaunu bastionu radīšanu. Viņaprāt, nākotnē par būtisku latviešu pašapziņas un identitātes sastāvdaļu varētu kļūt nacionālā rūpniecība, vietējās industriālā dizaina tradīcijas.
T. Jundzis atgādināja, ka 50 gadus mums bija pavisam cita naudas vienība makos – rubļi: “Vai tāpēc mums šodien nav Dziesmu svētku? Vai tāpēc mums neskan latviešu valoda?
Ja nu kāds baidās, ka eiro mūsu identitāti apēdīs, jāatgādina, ka mums ir ļoti liela pieredze savas identitātes saglabāšanā. Savukārt sabiedrības piesardzība pret valūtas maiņu tik daudz neattiecas uz eiro vai latu kā uz zemo uzticību mūsu parlamentam un valdībai.
Atcerēsimies, ka nākotnē mūsu “Mildu” un citas vērtības redzēs 800 miljoni vai miljards un vairāk cilvēku visā Eiropā. Beigu beigās atcerēsimies – latviešu tauta veidojusies gadu simteņos, nācija veidojusies vairāk nekā 100 gadus. Bet lats mūsu vēsturē bijis tikai nepilnus 40 gadus.”
Režisore Dz. Geka, kas daudzu gadu garumā braukusi ekspedīcijās uz Sibīriju, meklējot latviešus, atminējās, ka pirmajos gados, kad nebija nekādu kontaktu un informācijas, latviešu pēdas Sibīrijā varēja atrast pēc sakoptām sētām: “Bija pat tā, ka vienkārši uz vispārīgās nezāļu un netīrības fona pēkšņi ieraugām māju, pie kuras zied skaistas kāršrozes. Mēs tūliņ apturam mašīnu, ejam iekšā un jautājam, vai šeit nedzīvo kāds latvietis. Sarunas laikā tiešām noskaidrojas, ka 1947. gadā šeit dzīvojuši izsūtītie, kas gan vēlāk aizbraukuši. Bet kaut kas no latviskās identitātes ir palicis – vēlme sakopt savu sētu, izaudzēt puķes. Esmu satikusi simtiem izsūtīto pēcteču, un identitāte viņiem izpaužas arī kā neticēšana tai briesmīgajai propagandai, kas tiek gāzta pār Krievijas iedzīvotājiem.”
3. secinājums.
Identitāte nav konstants, monolīts veidojums, bet gan dinamiska un mainīga.
Gan T. Jundzis, gan P. Strautiņš uzsvēra, ka nav iespējama pilnīga izolēšanās no pārējās pasaules – ar starptautiskiem līgumiem, internetu, transporta līdzekļiem mēs esam saistīti ar citām valstīm un neizbēgami cits no cita ietekmēsimies. Tādēļ arī identitāte laika gaitā mainās. Šai tēzei pievienojās arī V. Spolītis, atgādinot gan Raiņa “pastāvēs, kas pārmainīsies”, gan grāfa Lampeduzas teicienu no grāmatas “Leopards” – “ja mēs gribam saglabāt visu pa vecam, tad mums noteikti ir jāmainās”. Un zināmas izmaiņas var saskatīt pat pēdējos pāris desmitos gadu.
“Piemēram, arvien izteiktāks kļūst individuālo vai reģionālo vērtību uzsvērums. Arī Dziesmu svētkos redzējām atkal atgriešanos pie Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales, pie šā reģionālā satvara. Deviņdesmito gadu sākumā tas bija piemirsts, vairāk runāja par vienojošo, nacionālo, kopīgo,” novērojis V. Spolītis.
Savukārt P. Strautiņš atminas, ka 90. gadu sākumā Latvijas sabiedrībā valdīja stingrs antiindustriāls patoss, jo cilvēkiem industrializācija saistījās ar padomju režīmu, nacionālās identitātes apspiešanu un citām represijām: “Tagad beidzot pieaugusi izpratne par industriālās politikas nozīmi un to, cik būtiska nācijas saglabāšanai ir tāda šķietami triviāla lieta kā labklājība. Kādreiz bija populārs sauklis “kaut pastalās, bet brīvi”, bet tagad par spīti daudz augstākam dzīves līmenim nekā šā saukļa tapšanas laikā, cilvēki vienalga brauc prom vēl labākas dzīves meklējumos.”
Viņš un arī citi diskusijas dalībnieki pauda viedokli, ka viens no nākamajiem mītiem, no kura latviešiem būs jāatsakās, ir tā dēvēto ulmaņlaiku idealizēšana. “Šādi mīti varbūt bija lietderīgi neatkarības atjaunošanas laikā, bet pēc tam tie nodarīja stipri lielu kaitējumu Latvijas iedzīvotāju prātos. Šajā sakarā par bīstamu grāmatu varētu nosaukt pat “Straumēnus”. Nepārprotiet, tā ir ļoti skaista grāmata, bet tā rada ilūziju, ka labklājība var rasties lokāli, mazā mērogā, izolējoties no mums netīkamiem cilvēkiem. Cilvēkos pastāv pārliecība, ka valstij viņi jāaizsargā no jebkādām nepatīkamām emocijām, tostarp pat no sev netīkamu viedokļu klausīšanās,” sprieda ekonomists.
4. secinājums.
Identitātes veidošanā būtiska loma būs izglītībai.
R. Umblija uzskata, ka Latvijas sabiedrībai jāizdara milzīgs lēciens gan intelektuālajā sapratnes līmenī, gan prasmē līdzdarboties Eiropas Savienībā ar savu pienesumu: “Tieši izglītība iedod pamata izpratni par nacionālo identitāti, kas neslēpjas kaut kur pagātnē, bet gan kalpo kā vēsturisks pamats jaunu vērtību radīšanai. Izglītības uzdevums ir cilvēkiem iedot apziņu un prasmes pilnvērtīgi izmantot savu intelektu, vienlaikus nezaudējot savu identitāti.”
LU rektors M. Auziņš gan Latvijā, gan pasaulē kopumā novērojis bīstamu tendenci augstākajā izglītībā – valsts attīstības kontekstā tiek uzsvērta ekonomika, inženierzinātnes, dabas zinātnes.
“Ja runājam par nacionālo identitāti, tad tieši humanitārās zinātnes ir kritiski svarīgas. Mēs visi zinām, ka Latvijā ir ievērojama pelēkā ekonomika, katrs esam dzirdējuši frāzi “nemūžam nemaksāšu nodokļus šai valstij, jo…”. Neviens inženieris, neviens ekonomists šo attieksmi neizmainīs. To var izdarīt tikai humanitārās nozares pārstāvji – filozofi, vēsturnieki!”
uzsvēra Auziņš.
B. Zepa uzskata, ka latviešu nelaime ir pārlieka koncentrēšanās uz pagātni un cietēja sindroms: “Mēs vienmēr atgādinām, ka bijām upuri. Ir jādomā pozitīvi un jābeidz pārdzīvot vēsturiskos aizvainojumus. Jāstiprina dzīvošana šodien un tagadnes problēmām. Neaizmirst pagātni, bet izmantot to nākotnes plānošanai.”
Līdzīgi uzskata arī Dz. Geka, kas intervējusi 740 cilvēkus, kuri kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju. Režisore ar pārsteigumu atklājusi, ka šajos cilvēkos, kuri “izgājuši cauri ellei”, zaudējuši tuviniekus, ir daudz vairāk gaišuma un mazāk aizvainojuma nekā dažos līdzcilvēkos, kuri apvainojušies par kādiem salīdzinošiem sīkumiem. Tātad ir iespējams atcerēties pagātni, vienlaikus esot brīvam no aizvainojuma, secina režisore.
