– Es saprotu, ka šobrīd Ražuka kunga piedāvātais valsts atbalsts attiektos uz nedaudz virs 30 tūkstošiem cilvēku… 96
R. Ražuks: – Nevis “drusku virs”, bet precīzi 33 tūkstošiem cilvēku. 32 tūkstošiem ir barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes un tūkstotim ir godaraksti. Šis process turpinās kopš 1996. gada. Principā tas ir barikāžu dalībnieku kodols, pa aptuveni pusotram tūkstotim katrā bijušajā Latvijas rajonā un kādi deviņi tūkstoši Rīgā. Divdesmit gadu viņiem nekādi materiāli labumi ne tuvumā neparādījās. Tie ir cilvēki, kas pēc Latvijas Tautas frontes sarakstiem, reāli, pēc grafikiem brauca uz barikādēm. Visi tie cilvēki ir zināmi.
– Tie ir 33 tūkstoši, bet, ja atceramies, ka pirmsbarikāžu mītiņā Daugavmalā sanāca pusmiljons?
– Vadāties no mītiem, ka barikādes tapa vienkārši tāpat? Ne Dziesmu svētkus, ne olimpiādi nevar noorganizēt tāpat. Barikādes patiesībā tika organizētas visu to tumšo 1990. gada rudeni. Tā daļa, kam pēc 13. janvāra manifestācijas bija jāpaliek pie konkrētiem objektiem, tur arī palika.
E. Šnore: – Bet tā daļa, kas atvairīja agresiju, bija tieši tas pusmiljons, un to nevar ignorēt. Un kāpēc jūs nerosināt atbalstu tiem, kas tiešām cieta, ievainotajiem?
R. Ražuks: – Redziet, kāpēc viņiem nekā nav: mēs visi esam 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrībā, un viņu priekšsēdis toreiz negribēja prasīt. Sākumā nebija tādas domas. Kritušo bērniem – jā. Viņu bērni ilgus gadus saņēma labus pabalstus. Bet no ievainotajiem nebija tādu prasību. Tagad to varētu rosināt kādos likumu grozījumos. Piemēram, tajos, kas attiecas uz karavīru aprūpi.
– Tad varbūt vajag šajā likumprojektā kaut ko mainīt, sašaurināt atbalstāmo loku. Lai nav tā, ka no viena grāvja nonākam otrā?
– Kā sašaurināt? Ir saraksti, konkrēti cilvēki, koordinatori…
– Bet iedomājieties, satiksies kaut kur laukos pie veikala divi vīri, abi 1991. gadā bijuši uz barikādēm, tikai viens saņēmis pabalstu, otrs ne…
– Neviens neliedz tam otram, ja viņi kopā braukuši…
E. Šnore: – Bet, ja viņš braucis, taču nevar pierādīt?
R. Ražuks: – Tad tā ir cita kategorija. Būtiski ir tas, lai šo statusu saņemtu cilvēki, kas pēc LTF aicinājuma, organizēti kā vienība brauca un nomainīja viens otru. Jā, tur nāca klāt ļoti daudz cilvēku. Lielākā Latvijas daļa bija patrioti, taču viena lieta ir sēdēt barikādēs, otra – gatavot ēst…
