– Kāds ir valsts atbalsts 1991. gada dalībniekiem Lietuvā un Igaunijā? 96
– Igaunijā līdz barikādēm ar cilvēku tūkstošiem nenonāca. Viņi arī pie sevis uzbūvēja barikādes, taču tādu notikumu kā Lietuvā un Latvijā pie viņiem nebija. Lietuvā patlaban par šādu likumprojektu, kāds tagad ir mums, plaši diskutē. Līdz Seimam tas vēl nav nonācis. Valsts atbalstu Lietuvā saņem 1991. gada 11. – 13. janvāra notikumu dalībnieki, kādi 700 cilvēki, bet tas ir kas cits. Tāds likums, kas aptvertu tūkstošus, nav pieņemts, bet top, un mēs esam tajā ziņā tikuši tālāk.
E. Šnore: – Bet tie 700 lietuvieši, ko minējāt, viņi ir cietuši, toreiz ievainoti?
R. Ražuks: – Nu tāpat kā pie mums! Mēs Latvijā nekavējoši pieņēmām likumu par bojāgājušo personu bērnu sociālajām garantijām, skološanu un tā tālāk. Tie, kas 1991. gada janvārī tika ievainoti, saņem tikai parastās valsts sociālās garantijas. Neko īpašu.
E. Šnore: – Mēs ar Ražuka kungu šo esam jau vairākkārt publiski apsprieduši, un mana pozīcija – tiem, kas cietuši, nogalināto radiniekiem katrā ziņā jābūt kādiem atvieglojumiem, kompensācijām. No Renāra Zaļā, kurš tika ievainots 1991. gada 20. janvārī, es sapratu, ka šobrīd viņam nekāda atbalsta nav. Vēl mums drīzāk būtu jāakcentē piemiņas saglabāšana, jāmāca par to jaunatnei, jāatbalsta Barikāžu muzejs.
R. Ražuks: – Zaļā kungam tiešām nekā nav. Atbalsts bija tikai bojāgājušo bērniem līdz 18 gadu vecumam vai līdz mācību beigām. Barikādēs ievainotajiem nebija nekā.
E. Šnore: – Cietušajiem pienākas. Bet par visiem pārējiem, tiem, kas piedalījās barikādēs, mans uzskats ir cits, un domāju, ka visiem barikāžu dalībniekiem atvieglojumus nevajadzētu. Es izrakstīju Ražuka kunga citātu, ka likumprojekts būšot “signāls Latvijas aizstāvjiem nākotnē, ka valsts prot pateikties”. Iznāk, ka līdz šim valsts pateikties nav pratusi?
R. Ražuks: – Nav pratusi.
E. Šnore: – Pēc Ražuka kunga interpretācijas, pateicība ir tikai tad, ja ir materiālais atbalsts. Pēc šīs loģikas iznāk, ka arī pie Triju Zvaigžņu ordeņa jādod līdzi aploksnīte, pretējā gadījumā tā vairs nav “īsta” pateicība.
Manā uztverē, šādai pieejai, ja mēs valsts pateicību mērām tikai materiālā ziņā, var būt negatīvas sekas. Tātad – ja man valsts nedod, tad valsts ir slikta un es braucu prom turp, kur man dod vairāk! Tas ir tieši tas, kas ar jaunatni šobrīd notiek, jo ir tieši tāda veida domāšana. Ja ieviesīsim Ražuka kunga piedāvāto, būs vēl sliktāk.
M. Kūle: – Kā es to uztveru… Tas bija lieliski, ka šogad notika tāda plaša barikāžu notikumu atcerēšanās! Daudziem cilvēkiem, arī man, tas bija ļoti svarīgs dzīves posms. Jau agrāk runāts, ka vajadzētu ar kādu zināmu naudas summu kaut kā kompensēt barikāžu dalībniekiem – vai tiem, kam ir nozīmītes, vai tiem, kas ir uzskaites sarakstos, vai tiem, kas ir aktīvi biedrībā. Manas izjūtas pirmajā mirklī ir prieks un pateicība par to laiku, par to, ka visi bijām tik stipri kopā, kā vairs nekad nav atkārtojies. Otrā sajūta – pateicības forma ar naudu mūs sašķels, sadalīs. Bet šobrīd mums atkal ļoti nepieciešama vienotība. Ne tikai latviešu starpā. Mēs patiešām šobrīd nezinām visus ģeopolitiskos riskus, un varbūt mums nemaz visu neizstāsta. Un tagad sākt cilvēkus šķirot? Iedomājos ainu: tu biji barikādēs, mēs tev iedosim 20 eiro, tu nebiji, mēs tev nedosim. Kur ir robeža? Vai sievietes, kas vārīja zupu “Kaķu mājā”, ir barikāžu dalībnieces? Mans dēls Matīss, tagad Mākslas akadēmijas doktors, toreiz tāds skolnieciņš, dikti gribēja pa barikādēm grozīties, un mēs viņu nelaidām. Tad viņš teica: “Es viņus visus uzzīmēšu!” Viņš katru dienu zīmēja – Mihailu Gorbačovu kā nelieti un tā… Mēs viņa zīmējumus spraudām pie stendiem, kas bija nolikti pie Biržas ēkas. Turpat bija dzeja, folklora, pat visādas častuškas krieviski. Šķiet, šobrīd tas viss glabājas Kara muzejā.
