Nauda un barikādes. “LA” diskusija par strīdīgajām “barikāžu pensijām” 96
Saeima nodevusi komisijām agrākā Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētāja, šobrīd Saeimas deputāta Romualda Ražuka (“Vienotība”) vadītās darba grupas izstrādāto likumprojektu “Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu”, kas paredz veselu virkni atvieglojumu 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem. Pat lāgā neiztirzāts, likumprojekts izraisījis jūtamu viļņošanos sabiedrībā (arī daudzu “Latvijas Avīzes” lasītāju vidū) un arī diezgan kritisku attieksmi. Kad 21. janvārī notika balsojums par nodošanu komisijām, atbalstu Saeimā varēja panākt tikai ar opozīcijas – “Saskaņas”, Latvijas Reģionu apvienības un “No sirds Latvijai” balsīm. “Nacionālā apvienība” (NA) nebalsoja, savukārt Ražuka frakcijas biedri no “Vienotības” vienprātīgi atturējās, kas būtībā bija balsošana pret. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas vairākums likumprojektu atbalstīja. Paust savas domas “LA” redakcijā uzaicinājām likumprojekta autoru R. Ražuku, Saeimas deputātu Edvīnu Šnori un LU profesori filozofi Maiju Kūli.
“Divdesmit gadus tiem, kuri piedalījās barikādēs, nepienācās nekas. Tagad ir pēdējais brīdis, jo vēl tālāk to cilvēku vienkārši vairs nebūs,” sarunā sacīja R. Ražuks. “Viens no iemesliem, kāpēc atbalstīju šo likumprojektu, kas nācis no tautas, – manā ieskatā, mūsu bērniem un mazbērniem, kuriem, un tas nav izslēgts, vajadzēs aizstāvēt savu Tēvzemi Latviju, jāredz, ka valsts atceras, pateicas un parūpējas par saviem aizstāvjiem. Likumprojekts ir vērsts ne tikai uz pagātni, uz tiem cilvēkiem, kuri bija barikādēs, bet arī uz nākotni.” Tomēr sarunbiedri saredz likumprojektā ētiskas un morālas dabas problēmas. E. Šnore: “Jo tas neapzināti, bet pēc būtības sanaido tautu, kura piedalījās brīvības cīņā. Tāpat manā uztverē šādai pieejai, ja mēs valsts pateicību mērām tikai materiālā ziņā, var būt negatīvas sekas. Tātad – ja man valsts nedod, tad valsts ir slikta un es braucu prom turp, kur man dod vairāk! Tas ir tieši tas, kas ar jaunatni šobrīd notiek, jo ir tieši tāda veida domāšana.” M. Kūle: “Iedomājos ainu: tu biji barikādēs, mēs tev iedosim 20 eiro, tu nebiji, mēs tev nedosim. Kur ir robeža? Radīsies skaudība, aizvainojums, nespēja pierādīt. Ticiet man, barikāžu svētā lieta būs saķēpāta. Es gribu godāt visus barikāžu cilvēkus, kas bija dažādos amatos – gan tos, kas sargāja, gan tos, kas vārīja un nesa. Bet es baidos no šiem sašķelšanas riskiem, un šeit es tos riskus redzu.”
– Ievadam citēšu dažus “LA” lasītāju viedokļus. Pēteris Sāmītis no Dundagas: “Esmu barikāžu dalībnieks, un man palīdzība no valsts nav vajadzīga. Palīdzība ir vajadzīga barikāžu laikā nošauto tuviniekiem un tiem, kas tika ievainoti.” Velta Viļumsone: “Alga par stāvēšanu uz barikādēm taču ir mūsu valsts!” Tādā noskaņā varētu turpināt…
R. Ražuks: – Jūs jau mani nebrīdinājāt, es būtu savas izdrukas atnesis. No visa, ko esmu savā e-pastā saņēmis, tikai viena vēstule bija negatīva, un tas cilvēks uzreiz atzina, ka nav reģistrējies kā barikāžu dalībnieks un nav apbalvots. Šī nav lieta, ko es pats būtu izdomājis un kādā sev vēlamā gaisotnē pasniedzis. Iniciatīva nāk no Mārupes barikāžu dalībnieku biedrības. Tajā ir 165 biedri. Viņiem pievienojās 1991. gada barikāžu Rīgas biedrība, kolēģi no Rēzeknes, Iecavas, Kārķiem. Patlaban notiek apmēram tas pats, kas pirmskara brīvvalsts laikā, kad visā Latvijā veidojās latviešu strēlnieku biedrības. Cilvēki tagad nāk kopā. Nāk kopā tāpēc, ka nejūtas droši. Un tāpēc viņi runā arī par šādām lietām.
– Nejūtas droši par ko?
– Ģeopolitiskās situācijas ziņā. Tādu draudu, kādi ir pašreiz, pirms kādiem pieciem gadiem, kad svinējām barikāžu divdesmit gadus, nebija.
– Bet vai to var saistīt ar vēlmi pēc finansiālā atbalsta?
– Neapšaubāmi! Vai vēlaties veicināt patriotismu un audzināt nākamos Latvijas aizstāvjus tikai tad, kad ūdens smelsies mutē? Viens no iemesliem, kāpēc atbalstīju šo likumprojektu, kas nācis no tautas, – manā ieskatā, mūsu bērniem un mazbērniem, kuriem, un tas nav izslēgts, vajadzēs aizstāvēt savu Tēvzemi Latviju, jāredz, ka valsts atceras, pateicas un parūpējas par saviem aizstāvjiem. Šis likumprojekts ir vērsts ne tikai uz pagātni, uz tiem cilvēkiem, kuri bija barikādēs, bet arī uz nākotni. Otrs apsvērums – man bija viena ļoti interesanta telefona saruna, piezvanīja cilvēks un pateica: nu ko jūs tur rakstāt, valsts ir nozagta un tas arvien turpinās. Un tad es sapratu, ka šim likumprojektam būtu arī tāda nozīme, ka tas kaut daļēji, kaut vai tikai tiem, kuri bija uz barikādēm un reāli riskēja ar savu dzīvību, atdotu to, kam vajadzēja būt visiem.
