Māris Zanders: Nauda smird, bet nākas vien to pieciest 31
Māris Zanders, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Sekojot Krievijas agresijai pret Ukrainu, vairumā gadījumu mūsu uzmanība ir koncentrēta – vienkāršoju, protams – uz divām tēmām: notikumiem militārajā aspektā un Krievijas teroru, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem. Būtu dīvaini, ja prioritātes būtu citas, tomēr notiekošais atklāj arī citus, manuprāt, ļoti būtiskus aspektus. Piemēram, samocītais veids, kādā Rietumi sniedz militāro atbalstu Ukrainai, liecina ne tikai par kaut kādām ilūzijām Krievijas sakarā – par to rakstīts un runāts daudz –, bet arī par patiesībā šokējoši vājo stāvokli, kādā atrodas daudzu NATO dalībvalstu armijas (izteiksmīgs teksts, piemēram, par Vāciju “The Economist” 28. janvāra numurā).
Karš atklāja to, ka NATO Eiropas daļa reālam, intensīvam karam tā īsti nemaz nav gatava, jo acīmredzot Eiropa pārāk ilgi ir paļāvusies uz amerikāņiem. Par šo nepatīkamo patiesību runājam mazāk. Tāpat ļoti svarīga tēma ir ekoloģiskais posts, ko Krievija nodara Ukrainai, – paies gadu desmiti, karš būs beidzies, bet šodien bērnu un pusaudžu vecumā karu piedzīvojušie turpinās saskarties ar militārās darbības bīstami piesārņotām augsnēm un gruntsūdeņiem.
Un ir vēl kāda tēma, ko šis karš negaidīti spilgti izgaismojis. Kad mēs domājam par lietu kārtību mūsdienu globālajā kapitālismā, visbiežāk mēs politiskās un biznesa elites redzam kā viena otru apkalpojošas un papildinošas. Tiesa, te viegli ieslīdēt konspiroloģijā, tomēr pat bez šīs kognitīvās kļūmes liekas acīmredzami, ka vai nu t. s. lielais bizness dīda politiķus, vai otrādi, valsts kā sistēma, atvainojos, čakarē biznesu, tomēr jebkurā gadījumā, kā saka, roka roku mazgā. Ko mēs redzam kara kontekstā?
Šķiet, nav tādas nedēļas, kad kāds no Austrumeiropas valstu, Baltiju ieskaitot, politiķiem nenāktu klajā ar kādu pamatoti kareivīgu paziņojumu Krievijas virzienā. Un man nav pamata domāt, ka amatpersonas vienkārši muld, lai izklausītos “pareizi” domājošas. Turklāt šiem politiskajiem tekstiem ir visnotaļ liela nozīme – galu galā bruņojuma piegādes Ukrainai ir politiķu lēmums. Savukārt bizness dzīvo savu dzīvi. Janvāra nogalē starptautiskā pētnieku grupa “Euromonitor”, balstoties oficiālajā statistikā (tātad reālā aina varētu būt vēl krāšņāka), secināja, ka Rietumu uzņēmumi braši apiet Rietumu politiķu noteiktās sankcijas pret Krieviju, palielinot “eksportu” uz Baltkrieviju, Armēniju, Gruziju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Uzbekistānu. Apzīmēsim šīs valstis kā “grupa A”.
Tātad, 2022. gada martā – novembrī Eiropas eksports uz Krieviju, salīdzinot ar tādu pašu periodu 2021. gadā, samazinājās par 47%, bet Eiropas eksports uz “A grupas” valstīm – kāds brīnums! – palielinājās par 48 procentiem. Pēkšņi izrādījās, ka, teiksim, Kirgizstānas vai Armēnijas iedzīvotāji ir strauji kļuvuši tik turīgi, ka spēj tik viņiem piegādāt preces. “Euromonitor” analīze liecina, ka visizveicīgākie šajā ziņā ir uzņēmumi ne tikai Maskavai tradicionāli draudzīgajā Grieķijā vai Kiprā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Čehijā.
Vēlreiz: man nav iemesla apšaubīt Lietuvas politiskās elites vairākuma stingro nostāju pret Putinu un Lukašenko – Lietuva (tāpat kā Latvija) ļoti daudz palīdz gan Ukrainai, gan no Baltkrievijas aizbēgušajiem demokrātiem. Savukārt Lietuvas biznesam ir cita dienas kārtība – piemēram, noteiktas kategorijas lietotu auto eksports no Lietuvas uz Lukašenko Baltkrieviju kaut kā pamanījies palielināties par 215%.
Vai atceraties pērno pavasari, kad mēs aizrautīgi skaitījām, cik un kādas Rietumu kompānijas pamet Krieviju? Ir pagājis gads, un, kā liecina Šveices divu augstskolu kopīgs pētījums, kas tika publiskots janvāra beigās, tikai 8,5–10% no apmēram 1400 Eiropas Savienības, ASV un Japānas uzņēmumu, kuri 2022. gadā izplatīja preses relīzes par savu “aiziešanu”, ir patiešām no Krievijas tirgus aizgājuši, piemēram, pārdodot vai norakstot savus aktīvus šajā valstī. Kijivas Ekonomikas skolas līdzīgas ievirzes pētījums runā par vēl zemāku līmeni – tikai 6%.
Es nedomāju, ka nosacīto 90% īpašnieki un menedžeri ir kaut kā Putina režīma fani vai vienkārši draņķi. Vairumā gadījumu problēma ir tā – te, protams, “runā” mana politiskā orientācija – ka šī debilā globālā kapitālisma sistēma ilgākā laika periodā ir izveidojusies tā, ka vai nu tu nevari izkontrolēt savas preces gaitas (stāsts par amerikāņu mikroshēmām Irānas dronos), vai arī nevari kaut cik finansiāli pieciešami izvākt savu biznesu, pat ja to vēlies. Vēlreiz: es noraidu vulgarizētu priekšstatu par “kapitālisma plēsoņām”, kas domā tikai par peļņu. Stāsts ir par to, ka šķietami visvarenais Bizness attiecībās ar autoritāriem režīmiem ir pamanījies nonākt faktiski ķīlnieka lomā. Tas ir skarbs, bet svarīgs secinājums, domājot ne tikai par karu Ukrainā.
