Uldis Šmits: Jācer, ka vasarā Jūrmalā nepasludinās “tautas republiku” 9
Ievērojamā publiciste un Austrumeiropas norišu eksperte Anne Aplbauma nesen uzstādāmās domnīcas “Atlantic Council” sanāksmē (Vašingtonā) pieminēja dažus svarīgus jautājumus, kuri būtu jāpārvērtē attiecībās ar Krieviju. Viens no tiem ir Krievijas nauda, respektīvi, tās specifiskā ieguldīšana “Rietumos pret Rietumiem”.
Tāda savdabīga veida investīcijas var izpausties ļoti dažādi, un mums nav pārāk grūti iztēloties šādus ieguldījumus, mazliet pārfrāzējot viņas teikto, “Latvijā pret Latviju”. Nauda, kā zināms, nesmird, bet tā nereti izraisa politiskas sekas un atkarību. Mūsu atbildīgās amatpersonas par to vienmēr ir runājušas ļoti negribīgi. Vai izlikušās nemanām, piemēram, tās parādības, kuras pagājušā gada sākumā tika apcerētas diezgan paskaļas atbalsis radījušajā britu laikraksta “The Guardian” materiālā par Latviju kā Krievijas rotaļlaukumu. Ja atceramies, šajā arī Latvijas presē diezgan plaši atreferētajā publikācijā īpatnēja simbola loma bija atvēlēta Jūrmalā rīkotajam pasākumam “Jaunais vilnis”, kuru mīl apmeklēt “Putina Krievijas elites” pārstāvji, t. s. tuvējās aizrobežas oligarhi (arī politiski slavenais Ukrainas miljardieris Rinats Ahmetovs), organizētās noziedzības bosi, spiegi, šovbiznesa aprindas un politiķi. “The Guardian” uztverē visa šī raibā publika iemiesoja Latvijā izvērstās “rotaļas”, kuru mērķis ir arī Latvijas atgriešana uz vecajām Austrumu sliedēm un izmantošana apšaubāmas izcelsmes naudas un ietekmju ieplūdināšanai Eiropā. Taču runa, protams, nebija par Latvijas varas un mediju visvairāk apčubināto festivālu, kurā politiķi ierodas ne jau baudīt mākslas katarsi, tas kalpoja vienīgi kā spilgta ilustrācija – varētu izvēlēties arī citas – dziļākām valsti pārņēmušajām tendencēm.
Ja publikācija būtu parādījusies nevis pērn, bet šajās nedēļās, tad tajā droši vien atrastos vieta piebildei, ka vairākas Jūrmalā spietojošās figūras ar sajūsmu apsveica Krimas anšlusu. Tas gan laikam nevienu nepārsteidz, un nav nekāds brīnums arī Jūrmalas un Rīgas pašvaldību vadītājiem, kuri no sirds atbalsta “jauno izpildītāju konkursu”. Iespējams, Dzintaru saviesīgajā dzīvē šovasar izskanēs saukļi un tosti par godu krievu zemju apvienotājam Putinam, un uzaicinātie estrādes mākslinieki dzīs jokus par Ukrainu (par Igauniju un Latviju jau ir bijuši). Tikai jācer, ka Jūrmalas mērs tādās reizēs nebūs klāt, un tāpat jācer, ka mūsu kūrortpilsētā nepasludinās “tautas republiku” kā Doņeckā. Bet attiecībā uz Rīgu var joka pēc piebilst, ka satiksmes paralizēšanai galvaspilsētas centrā nebūt nav nepieciešami zaļo cilvēciņu kontingenti – pietiek ar nakts diskotēku 11. novembra krastmalā. Tiesa, ārlietu ministrs Rinkēvičs nesen bilda, ka tamlīdzīgu pasākumu norise šobrīd Latvijā “nebūtu gaumīga”. Kā saka, par gaumi nestrīdas. Kaut gan pirms pāris gadiem, kad diskotēkas sakarā uzvirmoja strīdi, tas pats Rinkēvičs izteicās, ka to nevajadzētu nekādā ziņā saistīt ar politiku un ka būtu labi, ja tik aktīvas diskusijas izraisītos par Latvijai svarīgākiem jautājumiem. Par kādiem – toreiz netika precizēts. Tagad šīs valstij nozīmīgās lietas ir kļuvušas acīmredzamas. Un varbūt nemaz obligāti nav jābūt Latvijā iebraukušam Eiropas avīzes žurnālistam, lai tās saskatītu…