Māris Zanders: Nauda nesmird 9
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet, nav tādas nedēļas, kad informatīvajā telpā neparādītos ziņas par visnotaļ veiksmīgiem paņēmieniem pret Krieviju noteikto ekonomisko sankciju apiešanā. Turklāt runa nav par vai nu valstīm, kuras Krievijas agresiju tieši vai netieši atbalsta (piemēram, Ķīna un Indija), vai par relatīvi nenozīmīgiem gadījumiem (atcerieties dusmošanos Latvijā par Krievijā ražoto alkoholu, kuru tirgotāji skaidroja ar vēl pirms kara nopirktā pakāpenisku pārdošanu).
Tāpat runa nav par Eiropas Savienības vilcināšanos Krievijas energoresursu plūsmu ierobežošanā, kas, cik noprotams, daudzu skatījumā bija cūcība pret Ukrainu. Runa ir par vērienīgām plūsmām.
Nesen galvenā tēma bija mikroshēmas. Turklāt sākotnēji tā vairāk bija smīkņāšana par to, ka, lai tiktu pie šīs preces, Krievija sākusi pastiprināti iepirkt sadzīves tehniku, bet vēlāk izrādījās, ka Putina valsts gluži labi tiek galā arī bez trauku mazgājamo mašīnu importa. Pateicoties apsviedīgiem ļaudīm Turcijā un dažās Āzijas valstīs.
Savukārt šonedēļ Centrālajai un Austrumeiropai veltītais portāls “Vsquare” publicēja analītisku materiālu par to, ka kopš kara sākuma kaut kā apbrīnojamā kārtā palielinājies kokmateriālu no Kirgizstānas un Kazahstānas eksports uz Eiropas Savienību.
Tostarp Latviju un Lietuvu. No 445 000 eiro 2020. un 2021. gadā līdz 30 miljoniem šā gada jūnijā – oktobrī vien. Un nevienam, šķiet, nav šaubu par to, ka patiesībā tie ir kokmateriāli no Krievijas un Baltkrievijas, kas šādi tiek eksportēti par spīti sankcijām.
Cilvēciski saprotamākā reakcija ir secināt, ka, par spīti oficiālajai retorikai, arī Rietumos netrūkst cilvēku, kurus tēlaini salīdzinājumi žanrā “uz jūsu rokām tātad ir ukraiņu asinis” sevišķi neuztrauc. Cilvēkam ir apbrīnojamas spējas sameklēt argumentus savas rīcības attaisnošanai. “Man ir jāmaksā algas darbiniekiem”, “ja to nedarīšu es, kāds cits to vienalga darīs” utt. Citiem vārdiem sakot, lai cik pamatots būtu sašutums, morālie argumenti visbiežāk nestrādā. Galu galā sankciju pārkāpšana ir bijusi vienmēr.
Piemēram, tās Venēcijas, par kuru pamatoti sajūsminās miljoniem pilsētas viesu, turības pamati lielā mērā saistīti ar venēciešu ilgstošu uzspļaušanu citu eiropiešu aicinājumiem netirgoties ar Osmaņu impēriju, jo tā taču karo ar Eiropu un slaktē kristiešus. Vēsture “iegrozījusies” tā, ka nu tieši tāpat rīkojas impērijas pēctece Turcija.
Lai kādu grūtsirdību uzdzen šis mūžīgais stāsts par “nauda nesmird!”, man šķiet svarīgi atzīmēt divus aspektus.
Pirmais. Sankciju pārkāpšanas gadījumus pilnīgi noteikti nepieciešams atklāt un publiskot. Tomēr no tiem nevajadzētu izdarīt kļūdainus secinājumus (manuprāt, tāds risks pastāv), proti, ka, ja jau ir šādi pārkāpšanas gadījumi, tad laikam taču arī sankcijām nav lielas jēgas. Šāda “cēloņsakarība” nav pareiza. Vienmēr ir bijis, ir un būs diezgan daudz ļoti alternatīvi domājošu indivīdu, kuri uzskata, ka uz viņiem satiksmes noteikumi neattiecas. Ar visām no tā izrietošām bēdīgām sekām. Tomēr tas nenozīmē, ka satiksmes noteikumi nav vajadzīgi.
Otrais. “Current TV” nesen dokumentālo filmu ciklā “Operatīvā atmiņa” demonstrēja materiālu “Balkāni. Sankcijas”. Vairāki filmā intervētie Serbijas iedzīvotāji varbūt patiesi, varbūt lieloties apgalvo, ka pēc Balkānu karu izraisīšanas noteiktās ekonomiskās sankcijas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos viņi esot pārdzīvojuši gluži labi. “Ar to mūs iebiedēt nevar.” Toties zīmīgi, ka pat šādi runājošie nenoliedz, ka ļoti smaga bijusi ar ekonomiku tieši nesaistītā starptautiskā izolācija, piemēram, nevarēšana kā agrāk ceļot.
Vai sadarbības kultūrā, zinātnē un izglītībā pārtraukšana. Lūk, tas gan esot bijis skarbi. Cik zinu, nosacītajos Rietumos ir diezgan daudz jauku (bez ironijas) cilvēku, kuri, atbalstot ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, uzskata, ka sakaru pārtraukšana arī citās jomās esot pārmērība. Man gan nav īsti skaidrs, kāda var būt pārmērība, ja otrā svaru kausā ir cilvēku slepkavošana un spīdzināšana, bet domu var saprast.
Un tomēr – ja, no vienas puses, ir skaidrs, ka vienmēr būs kaut kādi personāži, kuri palīdzēs graut ekonomisko sankciju ietekmi, un, no otras puses, ir nojausma, ka, ja tā var teikt, ne-ekonomiskā izolācija ir ne mazāk sāpīga par materiālo labumu deficītu, tad Krievijas un tās sabiedroto kontekstā varbūt ir jāpastiprina tieši šis virziens.
