Vācieši savu doičmarku joprojām atceras 2
“Vāciešiem arī daudz kopīga ar mums – kaut vai paaudzēs negaistošas simpātijas pret pašiem savu nacionālo valūtu,” to latviešiem ziņoja mūsu sabiedriskie mediji šoruden. Bet pirms diviem gadiem, eirozonas krīzes karstumā, gandrīz puse vāciešu aptaujās izteicās, ka eiro vietā gribētu atpakaļ vācu marku.
Tāpēc šķita interesanti uzzināt, ko vācieši par eiro spriež tagad un ko viņi iesaka mums pirms gaidāmās Latvijas pārejas uz eiro.
…Freiburga ir pilsēta Vācijas dienvidos. Piektdienas priekšpusdienā laukums pie majestātiskās Freiburgas katedrāles pārvēršas par lauku labumu un amatnieku darinājumu tirdziņu. Uz ielas stūra spēlējošais leijerkastnieks laipni paklanās visiem, kas, ejot turp, iemet viņa kārbiņā kādu eiro monētu.
Manu skatu piesaista ar māksliniecisku izdomu darināti paklājiņi. To pārdevēja Mārena stāsta, ka tie tapuši Šrilankā sieviešu nodarbinātības atbalsta projektā, tātad ikviens pircējs palīdz trūcīgajām Šrilankas sievietēm. Kad vaicāju Mārenai par attieksmi pret eiro un doičmarku, pārdevēja atbild, ka viņai markas netrūkst un ka “eiro ir laba nauda”.
Savukārt Heinrihs Gertners uz tirgu atvedis medu. Viņa ģimenei agrāk piederējuši četri simti bišu saimju, tagad esot vairs tikai 55 saimes. Viņš spriež: “Tas ir labi, ka jums Latvijā arī no 1. janvāra būs eiro. Īpaši ieguvumus izjutīs ceļotāji, nebūs vairs jādomā par naudas maiņu.”
Stāstu, ka daudzi bažījas, vai eiro nekļūs nevērtīgāks tāpēc, ka ES bija jāglābj Grieķija. Gertnera kungs atteic: “Glābšanā vairāk jāpiedalās ekonomiski stiprākajām valstīm, jums Latvijā par to nav jāuztraucas.”
Freiburgā sastopu arī Leipcigā dzīvojošo fotožurnālistu Pēteri Hirtu. Viņš spriež: “Eiro ir stabils! Ir gan kādas svārstības bijušas, taču tas tomēr saglabājis stabilitāti. Es teiktu, ka mums nav bijusi eiro krīze, bet gan finanšu krīze.” Pamatojums – eiforiskajā Eiropas paplašināšanās situācijā nepietiekami tika izvērtēta valstu finansiālā situācija. Tā kā Pētera dzīvesbiedre Līga ir latviete, viņš mūsu apstā- kļus pārzina labi: “Latvijai ir bijuši smagi gadi, kuros vajadzēja izpildīt visus tai izvirzītos noteikumus.” Pēteris salīdzina, ka Grieķijai tagad jāveic tie uzdevumi, ko Latvija jau izpildījusi, proti, birokrātijas aparāta mazināšana un izdevumu ierobežošana.
Hirta kungs uzskata, ka vienīgā skumjā lieta, kas latviešiem saistās ar gaidāmo eiro ieviešanu, ir tā, ka latam pieķērušies tik emocionāli, ka tā zaudēšanu uztver kā daļēju identitātes zaudēšanu.
Viņš domā, ka bažas par gaidāmo preču sadārdzināšanos nav īpaši pamatotas, jo “jau tagad Latvijā ir preces, kas maksā dārgāk nekā vidēji citās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, siers, elektropreces”.
Saku, ka Vācijā tiku dzirdējusi arī viedokli: “Lai Grieķija stājas ārā no eirozonas! Grieķi iet pensijā agrāk nekā vācieši, kāpēc gan lai tādā gadījumā vāciešiem grieķi būtu jāglābj.” Pēteris tomēr ir citos ieskatos un atbild, ka grieķiem nav tik lielas pensijas kā vāciešiem. Un izstāsta simbolisku piemēru. Iedomāsimies, ka visu ES valstu cilvēki sēž krodziņā, visi pasūta vienu un to pašu ēdienu, kaut gan vienam maciņā naudas ir vairāk, bet otram pulka mazāk. “Ir jāiemācās dzīvot saskaņā ar budžeta iespējām, un, ja tev nav tik daudz naudas kā tam otrajam, tad neņem cepeti, bet pasūti zupu!” atgādina P. Hirts.
Frankfurtē dzīvojošā medicīnas māsa Ieva Lēmane stāsta, ka viņa rīkojas tieši tā, jo tagad vairāk nekā agrāk domā, kas viņai patiešām nepieciešams un bez kā var iztikt.
Bet Pētera un Līgas Hirtu dēls Emīls Imants izstāsta jauku epizodi, ka vācu bērniem patikusi Latvijas nauda. Zēns mācās Leipcigas evaņģēliskās centra skolas 3. klasē, un projekta nedēļā viņam bijis jāstāsta klasesbiedriem par kādu pasaules valsti. Emīla Imanta vecmamma dzīvo Latvijā, tāpēc viņš izraudzījās tieši Latviju. Lai ieinteresētu draugus, Emīls aiznesis uz skolu savu vienlatnieku kolekciju. Vislielāko sajūsmu vienaudžos izraisījušas lata monētas ar kliņģeri, Sprīdīti, eglīti un sniegavīru.
