Nauda ir, bet neprotam izmantot? Kā Latvijai veicas ar Eiropas fondu investīcijām 0
Latvijai Eiropas fondu līdzfinansējums vienmēr ir bijis būtisks resurss ekonomikas attīstībai. Šobrīd fokusā ir Eiropas aizsardzības spēju stiprināšana, taču tikpat svarīgs ir jautājums, kā līdz šim ir veicies ar Eiropas piedāvāto iespēju izmantošanu? Šajā rakstā pievērsīsimies diviem lielākajiem finanšu instrumentiem pēdējos gados – Atveseļošanās un noturības mehānismam (ANM), kas tika ieviests kā atbilde uz kovid pandēmijas krīzi, un Kohēzijas politikas fondiem, kas ir Eiropas solidaritātes pamats jau vairāk nekā divas desmitgades un kura plānotās izmaiņas šonedēļ tika apspriestas ar Eiropas Komisijas komisāriem, tajā skaitā ar Valdi Dombrovski, Eiropas Parlamenta Strasbūras plenārsesijā.
Kā Latvija izmantojusi Atveseļošanās un noturības mehānismu (ANM)?
Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) ietvaros Latvijai tika dota iespēja pieteikties uz neatmaksājamiem grantiem gandrīz 2 miljardu eiro apmērā no kopējā Eiropas Savienības budžeta. Šie līdzekļi bija paredzēti ieguldīšanai ar Eiropas Komisiju saskaņotās investīcijās un reformās.
Svarīgi atzīmēt, ka līdz brīdim, kad Eiropas Komisijai jāsaņem pēdējais Latvijas (tāpat kā visu pārējo dalībvalstu) maksājuma pieprasījums, atlicis nedaudz vairāk nekā gads.
Analizējot ANM izpildi, uzmanība jāpievērš t.s. mērķrādītājiem jeb “milestones and targets” (1.attēls), kuru secīga izpilde ļauj dalībvalstīm soli pa solim turpināt pieprasīt finansējumu no Eiropas Komisijas. Kopš ANM ieviešanas 2021. gada nogalē Latvijai joprojām ir vairāk nekā 182 neizpildītu mērķrādītāju (skat.1.attēla grafiku kreisajā pusē). Salīdzinājumam — Igaunija šajā ziņā demonstrē gandrīz divreiz labāku sniegumu, tai ir 86 neizpildīti mērķrādītāji. Arī Lietuva, neskatoties uz sarežģījumiem sākotnējā fonda apguvē, mūs jau ir apsteigusi.
Arī izpildīto mērķrādītāju proporcija Latvijai diemžēl ir ļoti maza – nedaudz virs 20%, un arī šajā rādītājā atpaliekam gan no kaimiņvalstīm, gan no daudzām citām ES dalībvalstīm (skat.1.attēla grafiku labajā pusē).
Ja skatāmies, kā veicies ar izmaksu tempu (skat 2.attēlu), tad īstenoto mērķrādītāju apjoms līdz šim ļāvis Latvijai apgūt aptuveni 40% no ANM pieejamā finansējuma. Igaunija jau tuvojas 70% līmenim, savukārt Lietuva, neraugoties uz to, ka pieteikusies papildu 1,5 miljardu eiro aizdevumam no ANM speciālās programmas, ir apguvusi mazāk par pusi no tai pieejamajiem līdzekļiem. Vienlaikus jāpiebilst, ka arī citu dalībvalstu vidū vērojamas acīmredzamas problēmas un kavēšanās ANM finansējuma izmantošanā.
Īpaši zīmīga aina paveras sadalījumā, kur šī nauda tiek novirzīta. (skat. 3.attēlu). Saskaņā ar Eiropas Parlamenta analītiķu datiem, Latvija šobrīd ieņem līderpozīcijas starp ES valstīm pēc finansējuma koncentrācijas publiskajā sektorā – 99,9% no līdz šim saņemtā finansējuma tiek ieguldīti valsts institūcijās: ministrijās, aģentūrās un to padotības iestādēs. Savukārt Igaunijas pieeja ir ievērojami līdzsvarotāka – mazāk nekā puse ANM līdzekļu tiek novirzīti publiskajam sektoram, bet līdzvērtīga daļa nonāk nevalstisko organizāciju, pilsonisko iniciatīvu, vietējo kopienu un iedzīvotāju apvienību rīcībā.
Kādas ir iespējas?
ANM kontekstā Eiropas Komisijai joprojām ir iespēja atzīt strukturālās problēmas fondu apritē un piedāvāt pagarināt ANM īstenošanas termiņu. Šādu iniciatīvu, visticamāk, atbalstītu arī Eiropas Parlaments, taču ir šaubas, vai to atbalstītu valdības jeb Eiropas Padome, ja atceramies, kāda bija attieksme no “skopuļu valstīm” jau ANM veidošanas laikā. Turklāt, ņemot vērā ambīciju trūkumu nopietnai ES aizsardzības spēju stiprināšanai, rodas jautājums, vai nevajadzētu atlikušo finansējumu no šī fonda, kā arī ANM neizmantotās aizņēmumu kvotas pārvirzīt un izmantot aizsardzības projektiem. Līdzīgu pieeju šonedēļ EK rosināja arī attiecībā uz kohēzijas politikas fondiem. Tomēr, redzot, cik smagnējs kopumā ir ANM mehānisms, īpaši ņemot vērā prasības par komplicētu mērķrādītāju izpildi katram eiro, rodas šaubas, vai būs iespējams kvalitatīvi iekļaut šajā mehānismā aizsardzības projektus, ja netiks pagarināts ANM īstenošanas termiņš.
Kāda ir situācija ar Kohēzijas politikas fondiem?
Kohēzijas politikas fondu pamatu veido Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, kā arī nesen izveidotais Taisnīgas pārkārtošanās fonds, kas saistīts ar klimata ambīcijām. Šie fondi līdz 2027. gada beigām veido Latvijai krietni lielāku finansējuma “aploksni” nekā ANM – 5,2 miljardus eiro.
Eiropas Komisija šonedēļ piedāvājusi izmaiņas Kohēzijas politikas fondu izlietošanā. Tā ir nauda, kas jau iepriekš Latvijai pienācās, taču tagad šo naudu varēs lietot “elastīgāk”. Proti, EK priekšlikumā lasāms, ka būs šādas izmaiņas Eiropas Reģionālās attīstības fondā (ERAF) un Taisnīgas pārkārtošanās fondā (TPF):
Naudu varēs novirzīt citiem mērķiem, kā galvenos izceļot šādus 5 stratēģiskos mērķus: dekarbonizācija, aizsardzība, pieejami mājokļi, ūdens ilgtspēja, pāreja uz ilgtspējīgu enerģētiku.
Lai veicinātu šo mērķu īstenošanu, projekti, kas tiks pārvirzīti šiem specifiskajiem mērķiem, saņems papildu vienreizēju priekšfinansējumu 30% apmērā 2026. gadā, kā arī iespējas saņemt pat 100% ES finansējumu.
Papildu 4,5% priekšfinansējums, ja fondu izlietojumā stratēģiskajām prioritātēm tiks novirzīti vismaz 15% no kopējā fonda apjoma. Valstīm, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju, šis papildu priekšfinansējums būs vēl lielāks: 9,5%. Turklāt šādām programmām, kur vismaz 15% tiks novirzīti stratēģiskajiem mērķiem, ieviešanas termiņš tiks pagarināts par vienu gadu.
Dalībvalstīm jāiesniedz savas pārstrādātās programmas divu mēnešu laikā no dienas, kad likumdošanas izmaiņas stājas spēkā.
Lai arī šī iezīmētā (bet ne apsolītā) finansējuma apguvei ir nedaudz vairāk laika un elastīgāki noteikumi nekā ANM, arī šī finansējuma apguvē Eiropas valstīm, tajā skaitā Latvijai, nav ar ko lepoties. Šobrīd vidēji Eiropas Savienībā Kohēzijas politikas fondu izmaksas veido tikai aptuveni 6% no kopējā finansējuma (skat. 5.attēlu.) 5. attēlā redzams ne tikai, cik līdzekļu kopumā katra valsts saņēmusi maksājumos, bet arī proporcija, cik līdzekļu dalībvalstis saņēmušas priekšmaksājumos (citiem vārdiem – avansā) (zilā krāsa), cik – starpmaksājumos (zaļā krāsa), proti, maksājumos par reāli paveiktajiem darbiem projektu ieviešanā. Kopējo saņemto maksājumu apjomā Latvija atpaliek ne tikai no ES vidējā rādītāja, bet arī no Baltijas kaimiņvalstīm, kur Igaunija ierindojusies starp līderiem. Savukārt no saņemtajiem līdzekļiem liela daļa Latvijai ir priekšmaksājumi, bet reālā projektu īstenošana un izdevumu apmaksa notiek lēni.
6.attēlā redzams apstiprināto projektu īpatsvars dalībvalstu vidū. Lai arī saņemtie maksājumi, kā jau iepriekš minēju, vidēji joprojām ir zem 10% (attēlā dzeltenā krāsa), tomēr ir būtiski, ka vairums dalībvalstu ir spējušas ievērojami palielināt sagatavoto un apstiprināto projektu īpatsvaru (attēlā zaļā krāsa), kam parasti seko arī maksājumi. Kamēr Igaunija pusotru gadu līdz pārskata perioda beigām tuvojas jau veselīgam 70% īpatsvaram, Latvijas situācija ir vairāk nekā divas reizes sliktāka. Tātad Latvijas problēma ir tā, ka tā ne tikai ir iztērējusi maz naudas projektiem, bet arī ir maz apstiprināto projektu (ap 30%).
Arī izpētot detalizētāku izlietojumu pa fondiem (skat. 7.attēlu), var secināt, ka ir problēmas ar visu fondu, īpaši finansiāli apjomīgākā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) piesaisti. Tāpat kā iepriekšējā attēlā, arī detalizētajā fondu izlietojuma pārskatā iezīmējas tā pati problēma – proti, ka Latvija ne tikai ir maz iztērējusi līdzekļus, bet arī ir maz apstiprināto projektu pret kopējo 100% pieejamo finansējuma “aploksni”.
Ko no tā secināt?
Eiropas Komisijas piedāvātās izmaiņas Kohēzijas politikas fondu izlietojumā, kas ļautu dalībvalstīm elastīgāk tērēt šos līdzekļus, ir pareizs solis. Tajā pašā laikā svarīgi atcerēties, ka tā nav jauna nauda Latvijai vai papildu atbalsts ES austrumu robežas valstīm. Tie vienkārši ir izdevīgāki nosacījumi, kā šo naudu varēsim turpmāk izlietot. Latvijas valdībai ir jāpieņem ātri lēmumi, jāapstiprina projekti, lai varētu efektīvi izmantot fondu līdzekļus, tajā skaitā rast finansējumu “Rail Baltica” pamattrases pabeigšanai saprātīgā izpildījumā un termiņā.
Tas, vai Latvija spēs daļu no 5.2 miljardu lielās kohēzijas aploksnes pie jaunajiem, elastīgākajiem noteikumiem izmantot “Rail Baltica” attīstībai, ir izšķiroši Baltijas militārās mobilitātes nodrošināšanai. (Savulaik Lietuva uzbūvēja Eiropas platuma sliežu dzelzceļa līniju no Polijas robežas līdz Kauņai tikai no Kohēzijas politikas fondu līdzekļiem.) Nu jau Latvija par vairākiem gadiem atpaliek no Lietuvas un Igaunijas “Rail Baltica” projekta ieviešanā. Un nevajadzētu daļu no kohēzijas aploksnes miljardiem izmantot, attīstot Krievijas platuma sliežu infrastruktūru veco, labo tranzītlaiku atgriešanās gaidās vai arī kādu citu iemeslu dēļ.
