Uldis Šmits: Nauda būs. Bet “radošie pūliņi”? 0
Ja skaita kopā Eiropas Savienības un atsevišķu ES dalībvalstu atvēlēto naudu krīzes pārvarēšanai, tad tā jau tagad veido astronomisku summu – pēc dažām aplēsēm, tuvu pie trīs ar pusi triljoniem eiro, plus vēl 540 miljardu eiro atbalsta pakete dīkstāves skartajai uzņēmējdarbībai (jāsāk darboties no 1. jūnija), kā arī Eiropas Centrālās Bankas apņemšanās uzpirkt dalībvalstu parādzīmes par 750 miljardiem.
Tas vēl nav galējais rēķins. Top arī Ekonomikas atjaunošanas fonds gan subsīdiju, gan aizdevumu formā, kas tiks integrēts nākamajā daudzgadu (2021–2027) budžetā jeb daudzgadu finanšu shēmā, kuras kārtējo koriģēto versiju izstrādā Eiropas Komisija.
Daudzi uzskatīja par ambīciju kalngalu Eiropas Zaļā kursa investīciju plānu, kas paredz piesaistīt triljonu eiro desmit gados un kas tagad šķiet visnotaļ mērena iecere salīdzinājumā ar sanitārās krīzes uzspiesto pēkšņo nepieciešamību teju “kaisīt naudu no helikoptera”, un ne vien pilsoņu bāzes ienākumu nodrošināšanai, kā iesaka zināmā teorija, bet veselu tautsaimniecības nozaru glābšanai.
Krīzes mērogi un sekas joprojām ir grūti pareģojami, tāpēc pastāv arī ļoti atšķirīgas ECB un Starptautiskā Valūtas fonda prognozes par šogad gaidāmo eirozonas ekonomikas kritumu, sākot ar labākajā gadījumā 7,5 līdz pat 15% no iekšzemes kopprodukta. Tāpēc pagaidām ir grūti īstenojama Angelas Merkeles pagājušajā ES samitā izteiktā vēlme balstīt vērienīgās ieceres konkrētākos aprēķinos.
Taču kancleres piesardzību var saprast. Pašas Vācijas saimnieciskās dzīves daļēja iesaldēšana jau izmaksājusi un vēl izmaksās simtiem miljardu eiro, turklāt arī Eiropā dzirdamie saucieni pēc solidaritātes, respektīvi, naudas piešķīrumiem galvenokārt tiek adresēti Berlīnei.
Tāpat kā prasības par parādsaistību kopīgošanu vai tagad īpašu eirozonas kopēju obligāciju jeb “koronabondu” izlaišanu, ko noraida ne tikai Vācija, bet arī Nīderlande, Austrija un ziemeļvalstis, kuras līdz šim stingri ievērojušas budžeta disciplīnu. Iesīkstējušais strīds starp Eiropas čaklajām skudrām un bezrūpīgajām cikādēm, ja izmantojam ilustrācijai Lafontēna fabulas personāžus, atkal draud padziļināt vienu no ES plaisām.
Jau pieminētais Ekonomikas atjaunošanas fonda projekts šīs domstarpības drusku izlīdzina. Savukārt daudzgadu budžeta apspriešana kļūs vēl sarežģītāka, un vienošanās diez vai ir panākama kādā virtuālā samitā. Nāksies rīkot īstu tikšanos. Iespējams, ievērojot sociālo distancēšanos, ne vairs tikai politisko – tā, gluži pretēji, būtu drīzāk atmetama.
Piņķerīgais viedokļu tuvināšanas pienākums, kā vienmēr, ir uzkrauts daudzu acīs par visu atbildīgajai Briselei, kurai līdztekus steidzami jānodarbojas ar naudas piesaisti. Jo laiks negaida, un lieti der arī “sīkāki”, kaut dažos miljardos izsakāmi pienesumi. Tāpēc Eiropas Komisija uzrunājusi, piemēram, kolektīvās līdzekļu vākšanas platformas. Bet lielākās gaidas, protams, saistās ar jomu, ko vispārēji apzīmē ar vārdiem “finanšu sektors”, kam pievērsti uzstājīgi skatieni. Komisāru kolēģijas locekļi runā par inovatīvu pieeju, bez kuras galā neiztiksim. Taču tai droši vien būtu jāizpaužas ne tikai naudas lietās vien. Tad jau redzēsim…
Krīzes apkarošanas frontes pirmajās līnijās atrodas EK priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis, kura amata misijas raksturošanai tika izraudzīta frāze “Ekonomika cilvēku labā”, kas ir visai zīmīgi, jo viņa agrākās profesionālās un politiskās darbības prioritāte, it īpaši Latvijas valdības vadībā finanšu krīzes pārvarēšanas gados, pārsvarā izpaudās resursu mobilizēšanā ekonomikas atveseļošanas labā. Bet, kā mēdz teikt, globālais konteksts un apstākļi bija citi.
Ja gribam attīt filmu atpakaļ vēl tālākā pagātnē līdz Robēra Šūmana 1950. gada 9. maija deklarācijai, kas lika pamatus Eiropas ogļu un tērauda kopienai, tad jāatceras Francijas toreizējās valdības un tās ārlietu ministra Šūmana apsvērumi par šīs kopienas izveidošanas lietderību. Kā viņš vēlāk rakstīja, “1950. gada sākumā bija tāda sajūta, ka mēs ejam pretī divkāršai – politiska un ekonomiska rakstura – krīzei”. Politiskā krīze sakņojās Rietumu attiecību saasinājumā ar PSRS, kas izvērtās ilgtermiņa pretstāvē.
Savukārt briestošās ekonomiskās vai pārsvarā enerģētiskās krīzes (akmeņogļu trūkuma) pārvarēšanai tika ierosināts pavisam neordinārs ceļš. Īsi sakot, balstīties nevis uz Otrā pasaules kara uzvarētājvalstu Vācijai nodiktētajiem piespiedu pasākumiem resursu sadalē, bet paļauties uz Rietumvācijas iesaistīšanu pilnvērtīgā sadarbībā. Ideju ne visi uzņēma ar aplausiem, taču tās galvenais politiskais mērķis – nākotnē izvairīties no Rietumeiropu mūždien biedējošās konfrontācijas starp Vāciju un Franciju – izrādījās pietiekami pārliecinošs, lai tiktu iedzīvināts.
Tas, ko saprotam ar vienoto Eiropu, ciktāl tā vispār ir vienota, nebūt netapa gaviļu pavadībā. Drīzāk karu un krīžu iespaidā vai, varbūt jāteic, ar vēsu prātu izsecinātas pragmatiskas vajadzības dēļ. Lielā mērā arī vērtību pārvērtēšanas un vēstures mācību ielāgošanas rezultātā. Politiķi bija nonākuši pie slēdziena, ka “mieru pasaulē nevar saglabāt bez radošiem pūliņiem, kas būtu samērojami ar draudošajām briesmām”, kā vēstīts Deklarācijas sākumā. Un nepieciešamība radoši papūlēties nu atkal ir iestājusies.
