Nauda beidzot jāliek lietā! 0
Maija vidū, atbildot uz “LA” žurnālistu jautājumiem, zemkopības ministre Laimdota Straujuma ieminējās, ka valsts varētu atpirkt neizmantotu lauksaimniecības zemi un mežus. Zemkopības ministrijā tiek minēta viena no iespējām, ko šajā nolūkā varētu izmantot, – zemes fonda dibināšana.
Pirkumiem šis fonds izmantotu pensiju fondos uzkrāto naudu. Jautāju mūsu cienījamo senioru – lauksaimniecības lietpratēju – domas par to.
Ilmārs Bents, diplomēts agronoms, bijušais Bauskas rajona valsts saimniecības “Progress” direktors: “Ideja, ka vietējās finanses lietotu neizmantotās lauksaimniecības zemes pirkšanai, man šķiet atbalstāma. Atpirkšanai no tiem īpašniekiem, kuri paši kaut kādu iemeslu dēļ to neapstrādā, varētu izmantot arī pensiju fonda uzkrājumus. Līdz šim gan plašsaziņas līdzekļos dzirdam žēlabas par to, ka valstij var pietrūkt naudas pensiju maksāšanai.
Iekams ķerties pie šīs idejas īstenošanas, būtu jānoskaidro, cik lielas ir neizmantotās zemes platības. Pēc Valsts zemes dienesta ziņām, no 2 430 000 hektāriem lauksaimnieciski izmantojamās zemes tiek lietoti 1 983 259 hektāri. Savukārt Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā sniedz pavisam citus skaitļus. Pēc 2010. gadā Lauku atbalsta dienesta veiktā apsekojuma, valstī ir 368 900 ha neizmantotas zemes. Rodas iespaids, ka valstij trūkst precīzas informācijas par lauksaimnieciski izmantojamās zemes platībām. Līdz ar to nav iespējams aplēst, kādas naudas summas būtu nepieciešamas šādiem darījumiem.
Manuprāt, neizmantoto lauksaimniecības zemju atpirkšanā jāpiedalās pašvaldībām, īstenojot likumā noteiktās pirmpirkuma tiesības. Neizmantotu zemju pārdošanu varētu veicināt ar nodokļu paaugstināšanu. Valstij būtu jāpanāk, lai tiktu apstrādāti un izmantoti lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai vismaz 2 miljoni hektāru.”
Visvaldis Skujiņš, diplomēts agronoms, Naukšēnu novada domes deputāts, SIA “Naukšēni” valdes loceklis, bijušais Valmieras rajona kopsaimniecības “Naukšēni” priekšsēdētājs: “Valstij būtu jādara viss iespējamais, lai mūsu galvenā bagātība – zeme – vēl lielākās platībās nenonāktu ārzemnieku rokās. Viens no naudas avotiem šim pasākumam, iespējams, varētu būt pensiju fondi. Tomēr man šķiet, ka zemes fonda dibināšana attaisnotu sevi tikai mežu iegādei. Meži neprasa tik lielus un tūlītējus ieguldījumus kā lauksaimnieciski izmantojamā zeme. No mežiem peļņa ir ātrāk un vieglāk iegūstama. Par lauksaimnieciski izmantojamās zemes pirkšanu man ir lielas šaubas vairāku iemeslu dēļ. Ja šis fonds uzpirks gadiem ilgi neapstrādātus, pārpurvojušos zemes gabalus, dažādus atgriezumus un strēmeles, tad tās izmantošanai tūlīt būs vajadzīgi strādnieki un tehnika, bet tam vajag naudu. Kur valsts to ņems, ja jau pašlaik tās trūkst citām vajadzībām?”
Jūlijs Beļavnieks, diplomēts agronoms, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas priekšsēdētāja vietnieks, bijušais Ogres rajona valsts saimniecības “Madliena” direktors: “Tas ir vajadzīgs un valstiski atbalstāms pasākums. Zemkopības ministrijai to no savas puses teicām arī savā asociācijā, kurā apvienotas aptuveni 60 lauksaimnieku sabiedrības. Ar mežu uzpirkšanu varētu nodarboties valsts uzņēmumā “Latvijas valsts meži”, savukārt darījumus ar lauksaimnieciski izmantojamo zemi varētu kārtot Hipotēku un zemes banka. Jāatzīst, man nav skaidrs, kāpēc valdība grib likvidēt šo banku. Jebkurā gadījumā ar neizmantotās zemes atpirkšanu būtu jānodarbojas valstij. Pašvaldībām, kam gan ir likumā noteiktas pirmpirkuma tiesības, kā redzam, nav naudas šādiem pirkumiem, pēc likuma zemes apsaimniekošana neietilpst to pienākumos.
Izpirkto zemi pēc tam var iznomāt pašmāju zemniekiem, kam tās pašlaik trūkst. Tiem, kuri vēlas, vēlāk to var pārdot. Valstij gan vispirms būtu jātiek skaidrībā, cik lielas zemes platības jau nopirkuši ārzemnieki. Vietējos pagastos to zina ļoti labi.”
Jānis Blūms, diplomēts dārznieks, bijušais Saldus rajona kopsaimniecības “Jaunais komunārs” priekšsēdētājs: “Tas ir atbalstāms pasākums! Ja to īstenotu, beidzot valsts būtu ieguldījusi naudu vajadzīgā lietā. Vienlaikus tas apturētu ārzemnieku iespiešanos mūsu zemes tirgū un vērtīgāko zemju izpirkšanu. Par Hipotēku un zemes bankas likvidēšanu rodas iespaids, ka ārzemniekiem piederošās komercbankas to grib “apēst” un ka Latvijas varasvīri to padevīgi pieļauj, izdabājot ārzemnieku interesēm. Novadu pašvaldību nopelnītā naudiņa bija jāiegulda nevis komercbankās, bet Hipotēku un zemes bankā – tad to izmantotu valsts. Diemžēl tagad notiek ačgārni – pašvaldības iegulda naudu komercbankās, jo tās sola augstākus peļņas procentus, nekā piedāvā valsts bankā. Sabrūk Latvijas Krājbanka, un vairākām pašvaldībām naudiņa pagalam. Ja šīs naudas apriti valsts turētu savās rokās, nebūtu jāsūkstās par tās trūkumu.”
