NATO pirms Varšavas samita 0
Autors: Bogdans Kličs, Polijas Senāta mazākuma līderis, Polijas bijušais aizsardzības ministrs
NATO virsotņu apspriede Varšavā, kas sāksies 8. jūlijā, notiek laikā, kad pēc Apvienotās Karalistes balsojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības Rietumi sadūrušies ar bezprecedenta draudu vienotībai, kas tika izveidota gandrīz 70 gadu laikā. Kā liecina vēsture, labākais veids, kā vērsties pret šiem draudiem, ir ar lielāku vienotību. Un tas nozīmē vienotāku un spēcīgāku NATO.
2008. gadā, tiekoties Londonā, NATO aizsardzības ministri vienojās sākt debates par alianses kopējās aizsardzības un atturēšanas jaudas stiprināšanu. Pēc diviem gadiem Lisabonā NATO pieņēma jaunu stratēģisko koncepciju, kas paredz dalībvalstīm stiprināt kolektīvo aizsardzību kā alianses pamatuzdevumu. Tagad ir ļoti nepieciešama stingrāka apņemšanās īstenot šādu sadarbību, dalībvalstu vadītājiem attīstot secinājumus, kas tika panākti 2014. gada samitā Ņūportā, Velsā.
Varšavas samita darba kārtībā jābūt vispirms pastiprināto NATO atbildes spēku visu elementu pabeigšana, kā paredz vienošanās Ņūportā.
To skaitā ir NATO spēku integrētās vienības un ļoti ātrās reaģēšanas apvienotie spēki, kā arī nesen sertificētie daudznacionālie štābi dalībvalstīs ziemeļaustrumos, kas vajadzīgi operāciju vadīšanai. Ir jāpabeidz ASV bruņojuma un aprīkojuma iepriekšēja izvietošana NATO austrumu flangā, ASV koordinējot šo procesu ar uzņemošajām valstīm.
Bet ir pat vēl svarīgāki jautājumi, kas NATO valstu līderiem jāapspriež Varšavā, – jautājumi, kas noteiks alianses nākotni. Pirmais izriet no nepieciešamības NATO īstenot atšķirīgu attīstības virzību tās austrumu un dienvidu flangos, lai atbilstoši reaģētu uz dažādu apdraudējumu.
Draudi NATO dienvidu flangā ir bijuši asimetriski, bet draudi no austrumiem ir drīzāk vispārpieņemti. Šo atšķirību padara neskaidrāku pieaugošais konflikts Irākas ziemeļos un Sīrijas dienvidos, bet tas tikai uzsver nepieciešamību NATO dalībvalstīm noteikt, kā piemēroties mainīgajiem apstākļiem abos virzienos un nodrošināt, lai adaptācija notiktu vienādā tempā.
Dienvidos galvenais jautājums ir saistīts ar NATO lomu krīzē Irākā un Sīrijā. Tieša militāra iejaukšanās šķiet visai maz ticama – un tā ir laba zīme. Patiešām, ja nav noticis uzbrukums NATO sabiedrotajiem, tā būtu stratēģiska kļūda aliansei iesaistīties militārās operācijās Sīrijā un Irākā.
Tā vietā “izvēles koalīcijai” būtu jāpaplašina tās misija, turpinot izmantot gaisa triecienus, nevis izvietojot sauszemes spēkus.
Šķiet arī maz ticams, ka NATO uzņemsies pienākumus līdzīgus tiem, ko tā uzņēmās Afganistānā 2003. gadā, tas ir, palīdzēt gādāt par valsts drošību, vienlaikus apmācot vietējo armiju. Galu galā šis mandāts ilga vairāk nekā desmit gadu.
Tas nenozīmē, ka aliansei nav pienākumu Sīrijā un Irākā. Gluži otrādi, tai jābūt gatavai atbalstīt tos sabiedrotos, kas izvēlējušies iejaukties militāri, un vēlāk tos, kas izvēlas piedalīties stabilizācijas centienos.
NATO ir arī jāsniedz atbalsts Eiropas dienvidu robežas aizsardzībā, ko ir pārplūdinājis bēgļu vilnis, – šo situāciju “breksita” atbalstītāji izmantoja vēlētāju ietekmēšanai. Nesenie lēmumi sūtīt uzraudzības lidmašīnas “AWACS” uz Turcijas robežu un sākt patrulēšanas misiju virs Egejas jūras ir labs sākums. Varšavas samitā vajadzētu iekļaut šos un citus līdzīgus pasākumus īpašajā stratēģijā Dienvideiropai.
Austrumos Krievija, cenšoties atgūt ietekmi pār lielāko daļu bijušās Padomju Savienības teritorijas, ietur kaķa un peles sāncensību ar NATO, Krievijas kara lidmašīnām veicot atkārtotus lidojumus pie kaimiņvalstu gaisa telpas robežām vai pārkāpjot tās. Ir notikuši arī citi bīstami manevri sabiedroto lidmašīnu un kuģu tuvumā, galvenokārt NATO austrumu flangā, bet arī NATO ziemeļu un rietumu flangā.
Ņemot vērā, ka šāda uzvedība var novest pie neparedzamām sekām, tā ir jākontrolē, īstenojot NATO tā saucamo priekšējās līnijas klātbūtni. Varšavas samitā pieņemtajiem pasākumiem jābūt, cik tuvu vien iespējams, lai nodrošinātu sabiedroto spēku pastāvīgu klātbūtni attiecīgajās valstīs.
Vēl viens svarīgs jautājums, kas jāapspriež Varšavā, ir NATO dalībvalstu gatavība un loma atbildē uz jauniem izaicinājumiem. Tas prasa pārskatīt rīcības gatavības plānu, par ko sabiedrotie vienojās Ņūportā, ietverot gan tā “iedrošināšanas pasākumus” (Vidus un Austrumu Eiropas NATO dalībvalstu iedzīvotāju nomierināšanai un to aizsardzības pastiprināšanai) un “adaptācijas pasākumus” (ilgtermiņa pūliņus stiprināt NATO spēju reaģēt uz pēkšņām krīzēm). Ir arī jāveicina Velsas deklarācijā minēto transatlantisko saistību ievērošana, kas uzsver nepieciešamību NATO sabiedrotajiem vairāk dalīties izdevumu segšanā.
NATO spēku izvietošana Viduseiropā ir rūpīgi jāapsver, lai vienību sadale nemazinātu izvietoto spēku sadarbības spēju kopumā. Tāpat vienību rotācija nedrīkst vājināt izvietoto kontingentu operatīvo sadarbību. Rotācijas vienībām jāspēj darboties laika ietvaros, ko nosaka politiskie vadītāji.
310 miljoni dolāru, kas ASV militārajā budžetā paredzēti Viduseiropas valstu aizsardzības stiprināšanai ASV Eiropas iedrošināšanas ierosmes ietvaros, nav visai daudz, tāpēc potenciālie saņēmēji, tajā skaitā mana valsts Polija, cenšas ieguldīt pēc iespējas vairāk savā infrastruktūrā.
Ja šī ambiciozā darba kārtība tiks izpildīta, NATO Varšavas samits var palīdzēt atjaunot Rietumu vienotību, lai alianse var uzticami nodrošināt Eiropas ilgtermiņa drošību. Neviena NATO dalībvalsts nevar atļauties neizmantot šo iespēju.
© Project Syndicate
Tulkojis Valdis Bērziņš
