– Jūs iepriekš sacījāt, ka pēdējos gados Krievijas agresijai ir vērojama tendence augt. Kā jūs to skaidrojat? 3
– Es allaž esmu ļoti piesardzīgs paust minējumus par Krievijas rīcības iemesliem, taču, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi laikus atbildēt uz šādu rīcību. Mēs pēdējos gados jau esam redzējuši, ka Krievija ir demonstrējusi agresijas stilu gan Gruzijā, gan Moldovā, gan Ukrainā, un tāpēc mēs reaģējam, stiprinot paši savu kolektīvo, militāro aizsardzību, lai būtu spējīgi atbildēt uz Krievijas rīcību, kura, starp citu, ir būtiski palielinājusi ieguldījumus bruņojumā un arī parādījusi, ka ir gatava to likt lietā. Un te nu man jāatgriežas pie viena no iepriekšējiem jautājumiem – Ukraina nav NATO dalībvalsts, Baltijas valstis ir, un tā ir atšķirība, jo mums ir piektais pants, kas aizstāv ikvienu dalībvalsti.
– Cik drošs jūs esat, ka tiešām tad, ja kādai valstij notiktu uzbrukums, visas pārējās alianses dalībnieces dotos palīgā? Cik stipra ir šī vienotība? Piemēram, Spānijā, šī pārliecība varbūt nav tik spēcīga kā Baltijā.
– NATO pamata atbildība un uzdevums ir, ka mēs cits citu aizsargājam. NATO ir balstīta uz principu – viens par visiem un visi par vienu. Un tas ir ļoti labi darbojies jau vairāk nekā 60 gadu. Valstis, kuras ir NATO, ļoti labi saprot, ka ir aliansē, pirmkārt, jau savas drošības dēļ. NATO ir visstiprākā un sekmīgākā militārā alianse, kāda jebkad vēsturē ir pastāvējusi. Jo stiprāka ir NATO valstu kopējā militārā aizsardzība, jo risks, ka kādreiz to nāksies likt lietā, ir mazāks. Neviens neuzdrošinās vērsties pret kādu dalībvalsti, jo zina, ka sastapsies ar ļoti spēcīgu prettriecienu.
