– Jūs bijāt ASV vēstnieks NATO ap laiku, kad norisinājās Krievijas un Gruzijas karš. Kā jūs atceraties šo laiku? 2
– Krievija Gruzijā iebruka 2008. gada 6. augustā. Bija paredzēts, ka vēstnieka pienākumus sākšu pildīt 18. augustā, tomēr, ņemot vērā situāciju, ierados Briselē 11. augustā. Briseles lidostā bija streiks, un lidoju caur Amsterdamu, man atsūtīja pakaļ automašīnu. Ceļā uz Briseli man bija sarunas ar britu un franču kolēģiem, jo man bija jāsagatavojas Ziemeļatlantijas padomes sēdei. Pirmajā tikšanās reizē bija diskusijas, ko darīt ar situāciju Gruzijā. Man tolaik bija priekšstats par NATO no iepriekšējās pieredzes 90. gadu beigās, bet tās izrādījās tikai labas atmiņas par lēmumu pieņemšanu NATO. Es ierosināju, ka nepieciešams pieņemt paziņojumu NATO vārdā, aicinot uz pamieru, ka bruņotie spēki tiek atvilkti uz pozīcijām, kurās tie atradās pirms konflikta. Īsti neviens to nevēlējās, dzirdēju dažādas atrunas – dažu valstu pārstāvji teica, ka pašlaik tam neesot laika, jo Gruzijā ir vēls, tad dzirdēju, ka šādu risinājumu nevar pieņemt, jo dažādu valstu vadītāji atrodas atvaļinājumā. Bija arī runa par to, ka ES šajā krīzē uzņemas vadību un ka NATO nav jāiejaucas. Visamizantākā un šokējošākā atruna, kuru toreiz dzirdēju: “Mēs nevēlamies ar paziņojumu militarizēt konfliktu.” Padomājiet – Krievija ar tankiem iebruka Gruzijā, bet NATO, izplatot “papīru”, to militarizēs. Pilnīgs trakums. NATO paziņojums tā arī netika izplatīts. Tajā dienā tikos ar Gruzijas vēstnieku, man bija daudz interviju presei. Kad vakarā ierados savā rezidencē Briselē, mana zvanīja toreizējās ASV valsts sekretāres Kondolīzas Raisas biroja vadītājs un teica, ka valsts sekretāre vēloties NATO valstu ārlietu ministru sanāksmi. Sazinājos ar NATO ģenerālsekretāra pienākumu izpildītāju, ārlietu ministriem un citiem vēstniekiem. Mums bija nedēļa, lai pieņemtu būtiskus lēmumus – lai sasauktu ārlietu ministru sanāksmi, apturētu NATO un Krievijas padomes darbu, radītu NATO–Gruzijas padomi… Šo stāstu ir vērts stāstīt, lai saprastu, cik NATO ir kļuvusi birokrātiska un kā cilvēki meklē dažādas iespējas, lai nedarītu. Iedomājieties, ka šeit rodas kāda krīze un jums jāgaida lēmums! Tāpēc labāk, ka NATO spēki jau atrodas šeit. Krievija to uzskatīs par eskalācijas soli, tomēr būtiskākais ir tas, ka tam būs atturēšanas funkcija.
– Vai jums toreiz bija sajūta, ka tā nav pirmā un pēdējā reize, kad Krievija veic agresiju?
– Protams! Ja jūs paskatīsities “Wikileaks” noplūdinātajos dokumentos, tajos ir telegramma, kas acīmredzot sūtīta Bukarestes samita laikā 2008. gadā, kas norāda uz Putina izteikumiem, ka Ukraina neesot valsts un ka Krimu 50. gados Hruščovs esot uzdāvinājis Ukrainai. Kad Krievija iebruka Gruzijā, mums vajadzēja ņemt vērā, ko Putins iepriekš bija teicis par Ukrainu. Galu galā Krievija iejaucās Ukrainā. Tāpēc mēs nevaram būt pārāk pasīvi. Ja būs krīzes, kuras sāks Putins, mums jāreaģē.
– Nesen Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers kritizējis NATO militārās mācības Baltijā. Viņš izteicies, ka simboliskas tanku parādes austrumu robežā negarantējot drošību. Kas jums sakāms par Vācijas politiķa izteikumiem?
– Es domāju, ka viņa teiktajam vairāk ir iekšpolitisks vēstījums, jo viņš Vācijas sabiedrībā mēģina parādīt atšķirības starp savu partiju (sociāldemokrātiem, SPD) un Merkeles vadītajiem kristīgajiem demokrātiem (CDU). SPD vienmēr bijusi vairāk prokrieviska. Jāatceras, ka viņš savulaik ir bijis bijušā kanclera Gerharda Šrēdera biroja vadītājs. Mēs labi zinām, ka Šrēders tagad strādā Putina labā. Ir cilvēki, kas teic, ka Šteinmeiers vēlas pacelt savu reitingu, jo grib kļūt par Vācijas prezidentu. Galu galā satraucošākais šajā stāstā ir tas, ka Krievija ir radījusi maldīgu vēstījumu par NATO – it kā alianse apdraud Krieviju, un Krievijai ir tiesības aizsargāt savus pilsoņus, tai vajag buferzonas. Tā ir propaganda. Šteinmeiera paziņojums man nav pārsteigums attiecībā uz viņa politisko orientāciju, bet tas, ka viņš aizgāja tik tālu, gan ir pārsteigums. Ļoti satraucoši, ka Eiropas lielākās valsts ministrs izsakās Krievijai par labu.
– Bet Krievija taču ar jūsu pieminētajiem viltus stāstījumiem apvaino NATO, kas ir aizsardzības alianse…
– Tas ir traki. Putins to dara apzināti, lai komunicētu ar savu auditoriju, lai leģitimizētu autoritāru varas stilu un turētos pie varas, kā arī attēlotu Rietumus kā ienaidnieku. Nesen biju kādā konferencē Londonā, kur augsta ranga Vācijas diplomāts, kad viņam jautāja, kādi ir Vācijas mērķi Varšavas samitam, atbildēja – nekādu patstāvīgu vienību izvietošanu Baltijas valstīs, dialogs ar Krieviju, NATO kolektīvajai drošībai jābūt balstītai uz Krievijas politikas radīto rāmējumu. Iznāk, ka viņš pieļāva iespēju Krievijai noteikt darba kārtību un procesus NATO.
