Voldemārs Krustiņš: NATO bataljoni vai/un tautas nepiekāpība 7
Obamas un Putina kungu naksnīgo telefonsarunu publikā palaistās atskaņas ļauj cerēt jeb liek domāt, ka augstie kungi jau par šo to ir sarunājuši, jo ne vienam, ne otram Trešajam pasaules karam nav izdevīgs laiks. Krievija Krimu jau atguvusi, Ukrainu pieskatīs, bet Baltijas valstis lai lēkā zaļā pļavā, kamēr to iedzīvotāji nelūgs patvērumu lielajā kaimiņvalstī Krievijā. Vai Eiropas Savienotajās Valstīs. Pēdējo nedēļu laikā vietējo situāciju, mazākais, kutelīgu, ja ne satraucošu, radīja krievisko partiju un nevalstiski/pretvalstisko krievu organizāciju labvēlīgā attieksme pret Krimas aneksiju un klusēšana par uzticību Latvijas valstij. Latvijas pamatiedzīvotājiem jeb Satversmes preambulā par valstsnāciju dēvētajiem iedzīvotājiem bija visas tiesības sadzirdēt uzticības apliecinājumu Latvijas valstij: Krieviju mēs neaicināsim.
Tāda apliecinājuma nepieciešamība ir saprotama, jo pagājušajos divdesmit gados esam pārliecinājušies, ka Latvijā mīt diezgan daudz šīs valsts slēptu un pat atklātu, ar pilsoņtiesībām apveltītu personu, kas nevēlas un pat ienīst savu dzīvesvietu ar visiem tās demokrātiskajiem labumiem. Ja tā nebūtu, Tatjana Ždanoka jau nesēdētu Eiroparlamentā un krievu aprindās pazīstamais publicists A. Giļmans, pašiem latviešiem dzirdot, nespriedelētu, kur šos latviešus un viņu Latviju likt. A. Giļmans, kurš ir stingrs vīrs un uzskatus nemaina, saviem krievu avīzes lasītājiem aicināja padomāt, kā tie vēlētos dzīvot, ja viņiem neviens [latvietis] netraucētu. Giļmana kunga ierosinātie varianti ir šādi: “Varbūt kā Tatarstānā – pievienoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju. Vai kā Piedņestrā – formāli vienotā valstī nodibinot savu varu…” Izrīcībām ar latviešiem esot iespējami jebkuri varianti, un tos esot jāsāk apspriest. Tas bija 2003. gadā. Nupat A. Giļmans sauc palīgā vēsturi: “Patlaban mēs atcerēsimies, ka mūsu senči daudzās paaudzēs dzīvoja Krievijas impērijā un PSRS un ka šo veidojumu sairums noveda pie mūsu stāvokļa pasliktināšanās, un agri vai vēlu – pēc pieciem gadiem, divdesmit vai divsimt – rodoties piemērotiem apstākļiem, mums vai mūsu pēctečiem viss jāatgriež sākuma stāvoklī…” Pats A. Giļmans, kas izgājis cauri Latvijas tiesām, sacīdams, ka ir padomju cilvēks, stāsta: “Es balsoju pret Latvijas neatkarību – un nobalsotu pret to, ja rastos iespēja.” Latvijā mitinās Krimas ceļa gājēji.
Latvijas krievu inteliģentu vidū ir vairāki liberāli un demokrātisku uzskatu paudēji. Šajās aprindās par pazīstamāko pārstāvi var saukt žurnālisti K. Zagorovsku. Pirms neilga laika Zagorovskas k-dze sniedza plašu interviju “Neatkarīgai Rīta Avīzei” ar virsrakstu “98% Latvijas krievu nevēlas, lai šeit būtu Krievija” (“NRA”, 2013. g. 16. septembrī). K. Zagorovska izteicās, ka, “manuprāt, ir pilnīgi aplami uzskatīt, ka Latvijas krievi vēlas, lai šeit būtu Krievija. Tas ir mīts. 98% to noteikti nevēlas. Viņi ļoti augstu vērtē to lietu kārtību, kāda šeit ir izveidojusies.” Kaut nu tā būtu? Tomēr Latvijā ietekmīgāk pa krievu aprindām rīkojas tādi kaitnieki, kā, piemēram, Guščins, Gapoņenko, Lindermans ar piekritējiem.
Šajās dienās, kad sabiedrībā tik daudz runā par karu, neatkarību un pretošanos, uzdrīkstos atgādināt dažus vecākus vēstures faktus. Viens no tiem atgādina, kāpēc Staļins nesagrāba Somiju pirms Baltijas valstu okupācijas. Krievijā joprojām populārā Josifa Staļina-Džugašvili tuvākais līdzstrādnieks Vjačeslavs Molotovs jau daudzus gadus pēc Staļina nāves kādam rakstniekam skaidroja, kāpēc Somija netika sagrābta un pievienota Krievijai. Molotova stāsts ir pamācība šodienas Latvijai, īpaši valsts pārstāvētajiem trim vadītājiem.
“Jā, Somiju pasaudzējām un kā vēl,” rakstniekam F. Čujevam stāstīja Molotova–Ribentropa pakta parakstītājs pēc Ziemeļu kara. “Gudri rīkojāmies, ka nepievienojām sev. Būtu ieguvuši nedzīstošu brūci… Tur (Somijā) ļaudis ir ļoti nepiekāpīgi, ļoti nepiekāpīgi. Tur pat mazākums būtu ļoti bīstams” (Ф. Чуев Молотов. 1999.)
1940. gadā latvieši bija ļoti piekāpīgi. Kā šodien?
