Našķu pavēlniece 0
Dažs labs vēl nupat tikai iemidzis, kad Sanitai Austrumai zvana modinātājs, bet pulksten divos viņa jau rosās ceptuvē. Un tā katru nakti darbdienās kopš brīža, kad Irlavā abi ar dzīvesbiedru Māri izveidoja nelielu konditorejas uzņēmumu, kur līdztekus cepumiem, plāts- un smalkmaizēm Sanita veido dažādiem godiem pasūtītas tortes.
Ar Ņinas Masiļūnes grāmatu
Uzmetot acis jebkurai Sanitas Austrumas gatavotajai tortei, grūti noticēt, ka darbietilpīgo un pievilcīgo našķu autorei nav speciālas izglītības. Nu, tā gluži nevarētu sacīt patlaban, kad Sanitas pūrā desmiti profesionālu semināru un dažādu kursu. Bet pirms gandrīz divdesmit gadiem, ģimenes virtuvē meistarojot tirgošanai paredzētās magoņmaizītes, vienīgais teorētiskā atspēriena punkts bija Ņinas Masiļūnes grāmata “Ikdienai un svētku galdam”.
– Toreiz tikko bija piedzimusi mūsu vecākā meita. Augušai četru bērnu ģimenē ar katram sadalītiem pienākumiem, man šķita apgrēcība klēpī saliktām rokām sēdēt blakus mierīgam zīdainim, – atceras Sanita. – Maizīšu cepšanu nesāku gluži bez pieredzes.
Kopš sevi atceros, mamma gādājusi par skaistu galdu visos svētkos. Drīkstēju asistēt smalkas mīklas jaukšanā, netika liegts pašai kaut ko uzmeistarot. Varētu sacīt, ka mūsu uzņēmuma pamatā bija bērnībā apgūtās prasmes.
Acīm zibot, Sanita stāsta par savu “Apsīšu klanu”, kurš katros Jāņos pulcējas pie tēva, lai mielotos ar tradicionālo zemeņu un putukrējuma torti. Cep mamma vai Sanita, kā nu kuru reizi, pēc vienkāršas un labi pārbaudītas receptes. Atšķiras vienīgi kūkas izmēri, jo dzimta turpina zaroties un sakņoties.
Lielo kūku sezona
Irlavas ceptuvē “AMSA” – nosaukumu veido īpašnieku iniciāļi – nodarbināti pieci cilvēki. Plus Sanitas vīrs Māris, kura galvenais pienākums ir produkcijas izvadāšana, izejvielu sagāde, bet atsevišķos gadījumos arī smalkmaizīšu rotāšana. Kā jau profesionālam galdniekam, Mārim ir ļoti labs acumērs un precīza roka: ja zīmē ar šokolādes glazūru, tad vienādas līnijas uz visām simt magoņmaizītēm.
Lielo kūku sezona ceptuvei ir no maija līdz oktobrim – silto gadalaiku cilvēki izvēlas kāzu svinībām, notiek sarīkojumi brīvdabā, ziedošie mēneši nav iedomājami bez skolu izlaidumiem un radu saietiem.
Vasarā neviena nedēļas nogale Sanitai nepaiet bez atbildīga pasūtījuma, jācep galvenokārt kāzu tortes. Viņa rēķina, ka pērnvasar tapušas apmēram sešdesmit, dažā sestdienā saskrienot pa piecām sešām. Vienādu nav, jo katram taču sava vēlme, ko ietekmē arī nacionālā mentalitāte. Latvieši nereti vēl uzsver, ka tortes rotājumam jābūt gaumīgi atturīgam. Turpretī cittautieši uz jautājumu “liksim gulbīšus, puķes vai šokolādes mežģīnes?” bez vilcināšanās saka: “Vsjo! Nam nado vsjo!”*
– Protams, šie pasūtījumi nozīmē peļņu, taču labi apzinos savu varēšanu, – Sanita ir paškritiska. – Ja neesmu droša par iznākumu, neuzņemos. Reiz jaunlaulātie vēlējās 30 kilogramus smagu torti ar daudzveidīgu pildījumu. Nav problēmu izcept biskvītus, bet šaubījos, vai siera, jogurta un šokolādes krēmi sadzīvos vienas tortes garšā un vai to smagums nedeformēs cepumu. Teicu, lai meklē citu konditoru, jo es par labu rezultātu negalvoju. Viņi apspriedās un, piekrītot maniem apsvērumiem, pasūtīja trīs dažādas tortes. Pēc tam no vīramātes saņēmu ziņu: paldies, bija ļoti garšīgas.
Jebkuru kāzu torti cepot un noformējot, viņa joprojām atceras pašu pirmo. To bija pasūtījusi Irlavas pusē cienījama ārste.
– Centos tā, ka pilnīgi acīs tumšs!…
Traģikomēdija
Dažreiz svinību kūku Sanita atstāj viņas tēvam piederošajā veikalā, ja pasūtītājs nolēmis cepumu paņemt sev vēlamā laikā. Tieši tā bija arī vienā skaistā vasaras sestdienā – ielikusi tirgotavas ledusskapī ne pārāk apjomīgu jubilejas kūku un desmitkilogramīgu kāzu torti ar cukurotu ziedu un gulbīšu rotājumu, Sanita mierīgi aizbrauca atpūsties ģimenes lokā pie ezera.
Un pēkšņi bezrūpīgo noskaņu sagrauj veikala darbinieces zvans: “Piedod, atvaino, laikam uznāca apmātība – lielo torti ar gulbjiem atdevu jubilārei. Tagad atbrauca no kāzu nama un brīnās, kāpēc tik maza un pieticīga kūciņa…”
– Bet laiks jau uz pievakari, šausmas!… Zvanīju darbiniecei, lai steidzas uzcept biskvītus. Tētis sēdās pie stūres, un braucām atpakaļ. Kamēr es taisīju pildījumus, mamma no savu orhideju ziediem izplūca pašus skaistākos, jo cita rotājuma gatavošanai vairs nebija laika. Pirms pusnakts torte bija kārtībā, un pēc mičošanas jaunā sieva ar to cienāja kāzu viesus.
Vai jubilārei, saņemot lielo un zīmīgi rotāto torti, neradās šaubas par atbilstību? Nē, viņa gulbīšos esot saskatījusi mājienu, ka pēc ilgas cerēšanās ar savu draugu beidzot jāprecas, ha-ha!…
Ērtie un līksmie cienasti
Pasūtītāji augstu vērtē Sanitas ceptuvē tapušos un jebkurās svinībās iederīgos dažāda lieluma piknika grozus. Tie ļoti ērti brīvdabas pasākumos: nekas nav jāgriež, tikai jāpiedāvā, un katrs ņem, ko vēlas, – ir gan cepumi dūšas piesiešanai, gan saldie našķi. Īpaši iecienītas ir plaucētās mīklas bumbiņas ar siera, majonēzes un ķiploku pildījumu. Šī ideja patapināta no pieredzējušas konditores Benitas, kuru Sanita uzskata par labu draudzeni un skolotāju.
Viņas padomi ļoti noderēja, apgūstot bērnu svētkiem pasūtītu kūku rotāšanu. Izrādās, nav pārlieku sarežģīti: no tīmeklī atrodama zīmējuma iegūst trafaretu, ar konditorejas šokolādi “pārvelk” tā līnijas, pagaida sastingstam un uzliek tortei. Tiesa, vajag laiku un pacietību. Bet pēc tam ir gandarījums, kad Māris stāsta, cik līksmi mazais jubilārs gavilējis: “Tā ir mana torte, mana – ar Makvīnu!”
* “Visu! Mums vajag visu!” ( kr.)
