Personiski: Našķošanās uzvirdumi un veselīgo saldumu meklējumi 0
Tuvojoties vasaras sezonai, domas par savu ķermeni peldkostīmā uzglūn arvien biežāk, tāpēc gribot (un vairāk jau negribot) savam uzturam mēģinu sekot līdzi daudz striktāk. Tas, cik veiksmīgi izdodas, ir cits jautājums. Mani ēšanas paradumi noteikti nav tie veselīgākie, jo esmu viena no sievietēm, kurai nav nepieciešamas trīs ēdienreizes dienā, lai gan veselības apstākļu dēļ tas ir teju obligāts nosacījums. Bez problēmām varu neēst brokastis, bet citu dienu lielākā apetīte ir tieši no rīta. Kādreiz visa diena paiet bez siltām pusdienām, un tad darbadienas steigā galvenais uzturlīdzeklis un (iedomātas) enerģijas avots ir dažādi našķi, par kuru kaitīgo ietekmi uz manu veselību un veselo saprātu šajā blogā arī rakstīšu.
Vakariņās – vafeļu kalns
Mēs visi esam lasījuši neskaitāmus rakstus, skatījušies televīzijas raidījumus un pāršķirstījuši Veselības ABC grāmatas, kur teikts, ka nav obligāti jāskrien katru vakaru, lai sieviete varētu izskatīties skaista un vesela. Man lielākā problēma ir tā, ka neprotu proporcionāli sadalīt maltītes, lai justos enerģiska un paēdusi visas dienas garumā. Ir bijušas reizes, kad pēc garas darbadienas, kuras laikā nav sanācis laika paēst (kas, protams, ir briesmīgākais un smieklīgākais attaisnojums), vakarā, pārrodoties mājās, saprotu, ka ledusskapis ir tukšs un tāds pats liktenis nolemts manam vēderam. Tā kā mājās nebiju sagatavojusi veselīgu našķi vai salātus, ar kuriem remdēt izsalkumu, attopoties pie veikala plauktiem, pieķeru sevi, polietilēna maisiņā krāmējot manu lielāko narkotiku jeb šokolādes vafeles, kuras, protams, kā nevainīgs našķis domāts visai nedēļai. Pirmās ēdu jau mājupceļā, bet pēc tam pie TV notiesāju pārējās.
Domāju, ka neesmu vienīgā sieviete, kurai šādas teju rīšanas lēkmes uznāk ik pa laikam, un tā vietā, lai nepieklājīgi vēlā vakarā notiesātu kaut vai ābolu vai vakardienas pusdienu pārpalikumus, gadās krist saldumu kārdinājumā. Šāda uzvedība reizi, divas it kā nav nekas ļauns, tomēr atkārtoti tieši pēkšņi našķošanās uzvirdumi, kas rezultējas ar pilnu vēderu neveselīgas pārtikas, var novest pie nopietniem ēšanas traucējumiem. Skaļi teikts, tomēr patiesība. Šāda problēma, manuprāt, mūsu sabiedrībā tiek pārāk reti apspriesta un visbiežāk rādīta nevis problēmas saknē, bet tad, kad jau ir par vēlu. Neskaitāmi TV šovi un izglītojoši raidījumi, kuros izkāmējušas jaunietes stāsta par bulīmijas draudiem un organisma iznīcinošajām sekām, māca, kas notiek, kad rīšanas un tūlītēja sava organisma attīrīšanas prakse kļūst par ikdienu. Tādēļ, lai šīs bailes izstumtu no savas zemapziņas, esmu apņēmusies vienmēr sevi nodrošināt ar kādiem veselīgiem našķiem un pāris knifiem, kā izvairīties no izsalkuma uzvirdumiem un drūmām domām, ko darīt, kad vēders piepildīts ar našķiem, ne veselīgu ēdienu.
Maizītes bez maizītes
Mana ķermeņa uzbūve man neļauj aizrauties ar balto miltu (un jebkādu miltu) pārlieku lielu uzņemšanu, tomēr vakaros, kad ledusskapī nav nekā veselīga un dabīga, zinu, ka neesmu vienīgā, kurai pirmais, pēc kā sniedzas roka, ir siermaizīte, desmaizīte vai – vēl sliktāk – kas līdzīgs veselīgam mājas hamburgeram. Šādos brīžos es ļaujos našķēšanās kārei, tomēr izvēlos no našķa izslēgt pašu barojošāko un smagāko detaļu – maizi. Tā vietā, lai ēstu siermaizi un, iespējams, lietotu sviestu, kas mums, latviešiem, ļoti garšo, vai kādas mērces, piemēram, kečupu vai majonēzi, sagatavoju sev tādu kā uzkodu plati. Tas ir tas pats siers, desa, citas sastāvdaļas, ko var likt uz maizītes, tomēr bez maizes un piedevām našķis ir daudz veselīgāks, vieglāks, tomēr apetīti remdinošs.
Našķis somā no mājām, ne veikala
Darbadiena, kā jau lielākajai daļai mirstīgo, paiet skrējienā no vienas lokācijas vietas uz otru, nereti sanāk dienas vidū našķēties ar veikalos nopērkamiem kārumiem. Domājot gan par naudasmaciņa biezumu (vai drīzāk plānumu), gan veselību, veikalā nopērkamos našķus esmu aizstājusi ar mājās sarūpētiem un līdzi paņemtiem gardumiem. Tas var būt kaut vai sagriezts ābols, žavēti augļi, burkāns, ja ir vēlme pēc kaut kā garšīga, varbūt kāds saldums, tomēr galvenais noteikums, ka konkrēts daudzums dienas devai ir paņemts līdzi no mājām, līdz ar to nav iemesla bada sajūtas māktai izpirkt tukšus visus veikala plauktus.
Salda medus tēja limonādes vietā
Tā kā nākas strādāt vēlās vakara stundās, vismaz manā virtuvē lielākie grēka darbi bieži vien tiek pastrādāti tieši naktī, kad ledusskapis, šķiet, divtik cītīgi aicina krist kārdinājumā. Lai izvairītos no neveselīgas pārtikas vai īstenībā pat veselīgas pārtikas apēšanas naktī (uzskatu, ka tad, kad saule norietējusi, viss, ko liekam vēderā, tomēr dara lielāku postu, ne labumu), es bieži par našķi izvēlos saldu tēju. Ikdienā kafiju un tēju dzeru bez cukura, un šī garšviela manā dzīvoklī nemaz nav atrodama, bet tad, kad sirds kāro pēc kāda našķa, labprāt dzeru sarkano tēju ar medu. Tēja nav salda, un, pievienojot medu, manam organismam tas ir kas jauns un īpašs.
Ja salds, tad ļoti un mazliet
Savā dzīvē esmu satikusi vienu cilvēku, kuram negaršo saldumi, un vēl līdz šai dienai domāju, ka tie bija meli. Ikvienam no mums garšo kādi kārumi. No tiem pilnīgi atteikties un katru reizi, kad uznāk saldumu kāre, ēst burkānu vai ābolu, nav pareizi, tāpēc es ievēroju principu, ka neko sev neaizliedzu, bet pievēršu uzmanību daudzumam un tam, tieši kādu saldumu izvēlos. Vismaz man ļoti garšo dateles, kas ir barojošas, mežonīgi saldas un ļoti, ļoti, ļoti garšīgas. Dateles noteikti ir mans veselīgais našķis un, pateicoties piesātinātajai salduma garšai, vienlaicīgi spēju apēst tikai dažas. Čiks – un salduma kāre remdēta. Zinu, ka, ēdot ko mazāk saldu, piemēram, konfektes vai vafeles, kādu it kā mazāk barojošu našķi, es to apēstu trīs reizes vairāk, un iznākums būtu tikai sliktāks – gan manam organismam, gan sirdsapziņai.
Šie padomi ir visiem zināmi un vienkārši, tomēr labs palīgs, kā ikdienā izvairīties no neveselīgas niekošanās ar saldumiem un pievārēt vēlmi badā notiesāt veselu kilogramu šokolādes vafeļu. Turpinot ceļu uz tīru un veselīgu ēšanu, nākamajos blogos esmu apņēmusies pagatavot mājās žāvētu augļu un pārslu našķus, kurus ņemt līdzi uz darbu, nevis pirkt veikalā, kur tie piepildīti ar ķīmijām, kuru nosaukumus nemaz nespēju izrunāt. Mani ieinteresējusi arī vēl kāda veselīga uztura kustība – meal prep (“maltītes sagatavošana” – no angļu val.), kad ēdiens svētdienā tiek sagatavots visai nedēļai un uzglabāts, tā ietaupot gan laiku, gan līdzekļus un katrai ēdienreizei sadalot nepieciešamo daudzumu un uzturvielas.
Par saviem eksperimentiem un idejām, kā izkrāsot savu uzturu, protams, turpināšu dalīties arī ar jums! Lai salds pirmais pavasara vēstnešu mēnesis, tikai bez neveselīgiem našķiem!
