Naša Raša, naša Jurmala, naša Riga 0
“Jaunā viļņa” vārgi slēptais akcents. Savulaik Operā Latvijas Republikas proklamēšanas koncertā pašmāju viesus un ārzemju diplomātus priecēja ar itāliešu, spāņu un franču komponistu daiļdarbiem, bet piemirsa atskaņot latviešu komponistus.
Toreiz svētku organizatoriem aizrādīja, ka valsts proklamēšanas gadadienas pasākumos parasti atskaņo savas valsts mūziku. Nevis tāpēc, ka citi būtu sliktāki vai, Dievs pasargi, mēs labāki, bet gan tādēļ, ka tas ir pašcieņas jautājums.
Valsts svētki ir tā reize, kad godinām savu valsti. Lētākais biznesa piedāvājums un mazāka pašizmaksa ir labas lietas līdz zināmai robežai. Ne viss mērāms ar lētāku darbaspēku.
Amerikas Savienoto Valstu senāts pirms olimpiskajām spēlēm izskatīja jautājumu – ir vai nav valsts cienīgi olimpiskajai komandai sporta tērpus šūdināt Ķīnā? Amerikāņi ir sapratuši – peļņas dēļ nedrīkst upurēt pašcieņu un ir robeža, aiz kuras valsts riskē to zaudēt. Un vēl viņi ir sapratuši, ka pašcieņas jautājums ir tik būtisks, ka par to jādiskutē valsts augstākajā likumdošanas orgānā. Vai mūsu Saeimā kāds domā tādās kategorijās?
Kā katru gadu, arī šovasar notiek festivāls “Jaunais vilnis”. Līdz šim krievu šovbiznesa pasākums ārpus Latvijas asociējās ar Jūrmalas tēlu. Kūrortpilsētu slavenu padara Krievijā un bijušajās PSRS republikās un šovam ir vārgi slēpts akcents – naša Jūrmala. To nespēj notušēt pat Stīva Vondera uzaicināšana. Nav tik vienkārši un nevainīgi, kā runā – atbrauca krievu bagātnieki un uz pāris dienām noīrēja koncertzāli. Mums no krievu mūzikas galma spožuma atlec taustāms labums – izpirkts viss šampanietis par tūkstoš latiem pudelē! Un vēl blakus labums – milzu atpazīstamība Krievijas tirgū, kuru mēs, ķēpauši, nemākam izmantot.
Jāpiebilst – un vēl rūgtenā piegarša – kā bijāt naši, tā būsiet. Naša nauda, naša Jurmala! Tā līdz šim, bet apetīte aug ēdot.
Šogad 11. novembra krastmalā Rīgas mērs Ušakovs sarīkoja “Jaunā viļņa” diskotēku. Naivi domāt, ka vien tāpēc, lai jauniešus priecētu ar Krievijas estrādes zvaigžņu priekšnesumiem. Nepiesienieties – kultūras apmaiņa starp valstīm, ne vairāk. Plašajā Krievzemē vēstījums skaidrs – pēc naša Jurmala būs naša Riga. Nu varbūt ne tik tieši, bet ar tādu zemtekstu, lai neteiktu vairāk.
Boļševiku vadonis Ļeņins mācīja, ka atkārtošana ir zinību māte. Tāpēc Ušakovs uz Rīgas svētkiem aicina krievu troļļu grupu. Laba grupa, kultūras apmaiņa starp valstīm, nekas vairāk. Rīgas mēra mērķis ir acīmredzams. Vienmēr un visur akcentēt krieviskā klātbūtni Latvijā.
Mērs aktīvi aicināja parakstīties par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Pa referenduma durvīm nesanāca, varbūt sanāks caur kultūras logu. Dīvaini, bet Ušakovs ir iekļauts Dziesmu svētku orgkomitejā. Nebrīnīšos, ja latviešu Dziesmu svētkus kuplinās Eirovīzijas zvaigznes – krievu sādžas tantiņas. Un kas tur slikts, kurš tādēļ jutīsies aizvainots? Kultūra taču, nekāda zemteksta!
