NASA nāk klajā ar paziņojumu, ka mēs visi piedzimstam kā ģēniji 0
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
NASA pārstāvis Džordžs Lends nesen nācis klajā ar mazliet pārsteidzošu paziņojumu. Amerikāņu speciālisti, iepriekš izstrādājot īpašu testa mehānismu, veikuši pētījumu saistībā ar iespēju noteikt cilvēka potenciālo ģenialitāti jau bērnībā.
Eksperimentā bijuši iesaistīti 1600 mazuļi vecumā no četriem līdz pieciem gadiem. Zēniem un meitenēm piedāvāja risināt dažādus uzdevumus, kuros bija nepieciešams uzrādīt nestandarta domāšanas spēju. Un kādā brīdī pētnieki jutās pamatīgi iedzīti stūrī, redzot, ka ar, viņuprāt, mazliet pat nesamērīgi sarežģītajiem uzdevumiem galā tikuši 98% mazgadīgo eksperimenta dalībnieku. Tādā veidā 1568 no 1600 uzaicinātajiem (iepriekš gan mazliet tomēr atlasītiem) bērniem izrādījās absolūti ģēniji. Vispirms tik liels skaitlis lika apšaubīt pašiem savas metodes, taču pēc visu testu rūpīgas pārskatīšanas, viņi saprata, ka ar tiem tomēr viss ir kārtībā. Tātad kaut kas zinātnei ne gluži labi vēl saprotams notiek ar mazuļiem…
Nākamajā posmā pētnieki sapulcināja 1600 tobrīd 15 gadus vecus jauniešus un piedāvāja atrisināt tieši tos pašus uzdevumus. Pusaudžu saimē par ģēnijiem dēvējamo izrādījās tikai nepilni 10%. Savukārt pēc tam, kad to pašu testu bija izgājuši jau pieauguši ļaudis, noskaidrojās, ka jau tikai 2% no viņiem spējuši pareizi izpildīt ar nestandarta domāšanu saistītos uzdevumus.
Ko tas varētu nozīmēt? Kāpēc, gadiem nākot klāt, cilvēki pakāpeniski zaudē savas faktiski ģeniālās spējas? Un, iespējams, pareizā atbilde nāca salīdzinoši ļoti ātri un mēreni viegli. Izrādās, visā vainojams sociums, jo sevišķi tradicionālās mācību iestādes, kurās bērnus galvenokārt iedzen standartu rāmjos un piespiež domāt taisnvirzienveidīgi, jo tas vispirms jau ir ļoti ērti (faktiski pat tikai tā arī iespējams) skolotājiem, kuri paši jau ir zaudējuši radošās domāšanas spēju.
Tādējādi sanāk, ka visa mūsu izglītības sistēma pamatā vienkārši atņem katram cilvēkam kopš piedzimšanas piešķirto radošā ģēnija īpašību. Institūti ar nosaukumiem “skola” un “augstākā mācību iestāde” faktiski ir globāla “psiholoģiskā gaļas maļamā mašīna”, kas no garīgi teju vai absolūti pilnvērtīgām personībām izveido paklausīgus vergus, kuri pakļaujas strikti iedibinātiem noteikumiem.
Tiesa, Lends uzskata, ka viss vēl nemaz nav tik ļauni. Izrādās, katram cilvēkam piemītot divi domāšanas tipi, no kuriem vienu dēvē par diverģento, bet otru – par konverģento. Un, arī neskatoties uz jebkādu blokādi, 98% cilvēku uz visu atlikušo dzīvi tā arī paliek tie paši ģēniji, kas viņi bija bērnībā. Vienkārši ir tā, ka cilvēki “aizmirst”, kā darbināt sev piešķirto prātu pilnā apjomā.
Piebilsts, ka tieši diverģentā jeb tātad nestandarta domāšana cilvēkam dota līdz ar piedzimšanu, un tā piešķir iespēju problēmas un uzdevumus risināt radoši, atrodot optimālākos un vienkāršākos variantus. Savukārt konverģento domāšanu cilvēks iemanto dzīves laikā, un tā bremzē radošo procesu. Sekojot dažādām paradigmām un dogmām, cilvēks it kā izmanto “kruķus”, ko nosacīti var dēvēt par “izlīdzinošo domāšanu”. “Tā jau tāda muļķīga iecere… Nē, tā tas nedarbosies… Instrukcijā taču teikts citādi… Visiem, kuri jau mēģinājuši pirms tevis, nekas nav sanācis…” – tieši tādi cilvēku sabiedrībā jeb sociumā pieņemti apgalvojumi apspiež cilvēkos spēju domāt radoši, spēt iziet ārpus tradicionālā rāmjiem, lai apkārt esošo pasauli patiešām padarītu labāku nevis tikai ar eksaltētiem vārdiem, bet gan ar reāliem darbiem. Un te nu mēs esam: kāda nu ir tā mūsu pasaulīte, tāda tā arī ir, proti, tāda – nu, ne visai…
