Narkotikas, nedaudz seksa un daudz Ziemeļlatgales drēgnuma. Jūlija Dibovska recenzē Alda Bukša romānu “Brāļi” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Narkotikas, nedaudz iztēlojama seksa, blandīšanās un daudz, daudz Ziemeļlatgales drēgnuma un mežu – tā Alda Bukša patriotiski humānais romāns “Brāļi” ielaužas latviešu literatūrā.
Turklāt autors pie romāna ir ķēries nu jau otrreiz, laimīgi piedzīvojot diezgan veiksmīgu debiju ar krīzes gadu un mikrorajonu ainiņu apdvesto darbu “Parādu piedzinēji” (2015). Debijas romāna nosaukums daudz pasaka par spriedzi, piedzīvojumiem un bīstamībām, kas tajā sarakstīti, arī par to, ka autoram patīk rakstīt par Latvijas reālijām spridzīgā manierē. Runā, ka pirmā darba slīpēšanas labā Bukšs pat ir aizgājis no kāda darba ministrijā. Turklāt, nācis no Balviem, šķiet, viņš ir piemērs tam, ka tieši ļaudis ir Latgales īstākais kapitāls un ka Ziemeļlatgales “self-made man” nav mīts. To autors ir diezgan tieši pateicis arī “Brāļos”, ar visu savu rakstnieka būtību it kā atgriežoties dzimtajā pusē, it kā “pie savējiem”.
Alda Bukša varonis, vārdā Edgars Tārauds, ir kas līdzīgs speciālo dienestu aģentam, kurš prot sasiet cilvēkus, aizklapējot muti, pārgalvīgi riskē ar savu dzīvību, neizskaidrojami akli mīl savu brāli. Viņa attiecības ar sievietēm ir nedaudz īpatnējas – it kā pietāte pret māti atklāj introvertā puiša grūtības paust jūtas, toties Džeimsa Bonda cienīga dēka ar specaģentei līdzīgu igauņu policisti dara romānu “Brāļi” vēl azartiskāku un, ko tur liegties, popsīgāku. Dzīve ir nebeidzama bīstamu situāciju spēle, tā ir starptautisku sakaru un aizdomu pilna atvērtā jaunā pasaule, kurā jāizdzīvo. Savas dzīves mierīgākajā punktā Edgars ir veiksmīgs darbonis mēbeļu eksporta firmā, taču iekuļas pokera parādos Londonā. Protams, Edgara pēkšņās neveiksmes ir viņa naivuma loma ļaundaru iestudējumā – puisi iegāž bijušie kolēģi. Šī nodevības ideja un dežavū sajūta, ko lasītājam var sagādāt, piemēram, iepriekš skatīti asas spriedzes filmu stāsti, romānā gan ir slīpētas un slīpētas. Grūti pateikt, vai visiem motīviem piemīt elegants un nepārprotams spožums, visdrīzāk jau ne, taču autors rauj sižetu tālāk un lasītāju sev līdzi. Tāpēc arī lasītājs kopā ar Edgaru spiests par narkotiku kontrabandu iesēsties kūrortam līdzīgajā Helsinku cietumā uz trīsarpus gadiem, noticēt, ka, iznākot no tā, Edgars ir salabots, nevis salauzts, konstatēt, ka jāatriebjas tiem, kas iegāzuši, un jāatrod brālis Kristaps, ar kuru kaut kas ir misējies.
Romāna struktūra nav nekas jauns, tomēr tieši Ziemeļlatgales reālijas uzpērk un liek gluži kā pa karti braukāt līdzi no Tartu līdz Balviem, no Valmieras līdz Tallinai, visvairāk gan ieslīgstot Alūksnes un Balvu lauku teritorijā (ja rīdzinieka ģeogrāfiskās zināšanas nepieviļ ar savu augstprātīgo “ai, tas ir tālu”). Lai ģeogrāfiskā pārvietošanās būtu vēl pamatotāka – romāna gaitā to gan gribas saukt par blandīšanos –, Edgars Tāraugs ir ģeogrāfs pēc izglītības, lai gan nešķiet, ka tam ir kāds liels sakars ar viņa partizāna dabu – neievērot nekādus noteikumus sava mērķa sasniegšanai.
Cīņa par brīvību kopš nacionālo partizānu Stompaku kaujas laikiem joprojām ir aktuāla Bukša galvenajam varonim – brīvība no parādiem, norādījumiem, robežām, brīvība palīdzēt un atrisināt, rūpēties par savējiem. Kaut kur romāna sākotnējos nodomos noteikti ir spēcīgi gruzdējusi Ziemeļlatgales nacionālo partizānu vēsture. Dīvainā kārtā Edgara brālis Kristaps, kurš jāatrod, kopš tēva nāves viegli kļūst apsēsts ar šiem pagrīdes varoņiem, meklē bunkurus, nelegāli šķērso Krievijas robežu un tāpēc iekuļas nepatikšanās. Nacionālo partizānu tēma vairāk arī netiek izvērsta – ne sapņos, ne īstenībā. Varbūt ieviest paralēlo realitāti vai gremdēties pagātnes notikumos sižetiski būtu patiešām lieki, un autors bijis patiess pret sevi – nav jālec pāri kriminālromāna mērķim un vajadzībām, koķetērija ar vēsturi tomēr var sagādāt tikai grūti atrisināmas problēmas. Tomēr tik sakāpināta pieauguša puiša apsēstība ar nacionālo partizānu tēmu liek lasītājam uzdot jautājumu, vai Edgara brālis nav sargājams arī tāpēc, ka viņam piemīt autisma pazīmes, un kāpēc autors par to tik drūmi klusē.
Brīvības un nozieguma relatīvās dabas ideja ir tas, par ko šo romānu noteikti var stipri cienīt. Jāsaka gan, ka brīvība ir galvenā mūsdienu latviešu un pasaules literatūras tēma, kas, iespējams, nekad nav bijusi otršķirīga. Aldis Bukšs ironizē, veidojot parafrāzes, kas arvien vairāk aktualizējas arī demokrātijas krīzē: vai marihuānas audzēšana Balvu mežos ir lielāks noziegums par cilvēku tirdzniecību? Vai Ziemeļlatgales nacionālie partizāni padomju sistēmā nebija tādi paši “pagrīdes noziedznieki” kā jebkurš mūsdienu bezdarba sistēmā? Kas tieši padara cilvēku par “nelegāli”, un kādas robežas tam ir jāpārkāpj? Šie filozofiskie jautājumi gan lielākoties paliek neatbildēti, kaut arī tas paceltu romānu augstākā līmenī, taču patīkami, ka autors ir sajutis jaunākā laika teju politiskās vēsmas.
“Brāļu” galvenā īpašība ir pieejamība jebkuram lasītāja tipam, un tas padara šo romānu par komercliteratūru tās izdevīgākajā, labākajā ziņā. Bukšam būtu izdevies izskaidrot starptautisko spiegu un specdienestu darbu arī trīsgadniekam, tāpēc romāns neliek iespringt ar sarežģītiem dokumentiem (tie netiek citēti), neliek koncentrēti sekot līdzi notikumiem (diemžēl Balvus no Alūksnes daudzi neatšķirs, kur nu vēl pierobežas mežus), nespiež meklēt slēptus simbolus diezgan raiti ritošajos, arī seriālu scenārijiem raksturīgajos dialogos (tie veidoti tā, lai nemitīgi rosinātu taustāmu kinematogrāfisku spriedzi, nevis literāri spēlētos ar realitāti un izdomu, piemēram). Spiegu romāns brīvdienām, bet ar labdabīgiem mūsdienu partizāniem.
