Narkotikas iemainīju pret maratonu! 6 pārsteidzoši pieredzes stāsti 0
Seši ultramaratonu dalībnieki stāsta, kāpēc viņus saista īpaši garās distances. Pieredzē dalās visdažādākie cilvēki, sākot no sievietes, kas narkotiku lietošanu nomainīja pret skriešanu, jauna uzņēmēja, kas skriešanā atrada garīgo līdzsvaru, līdz tiem, kas vēlējās pārvarēt traumas sekas un dzimumu barjeru.
Ultramaratonu distanču pārvarēšana ir ieguvusi popularitāti visā pasaulē.
Laikraksts “Guardian” publicējis informatīvu apkopojumu, ko iesūtījis kāds abonents, kas interesējas par maratonu statisku. Saskaņā ar to ultramaratonu skaits visā pasaulē pēdējos 12 gados pieaudzis par 100 procentiem.
Ultramaratonu maršruti izveidoti no Dienvidāfrikas, kur norisinās 87 kilometru garais maratons “Kamarad” – līdz Sahāras tuksnesim, kur maratona distance “Sultāna zobeni” sasniedz pārsteidzošus 254 kilometrus.
Skrējēji no Lielbritānijas jūnijā pieveica 111 kilometru garu maršrutu, kura maršruts vijas garām pazīstamajam Adriāna valnim vai sienai. Maratons tā arī saucas – “Siena”.
Pašu maratonistu aprindās uzskata, ka ultramaratonu distanču popularitāte kļuvusi par 21. gadsimta parādību: skrējienu dalībnieki izvieto sociālajos tīklos vēstījumus par savām uzvarām un pamudina draugus un paziņas sekot viņu piemēram.
“Supermaratons kā meditācijas veids”
Miranda no Londonas, 29 gadi
Man ultramaratons ir pats atslābinošākais notikums pasaulē. Iedomājieties, 16 stundas svaigā gaisā, kad nekas nav jādara, tikai jāpārvieto kājas. Nevajag steigties kā parastā maratonā, šeit runa nav par laiku, bet pašu distanci. Kad tu kādu apsteidz, tev pat aplaudē. Var stundām skriet plecu pie pleca ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un nepārmīt ar viņiem ne vārda. Tās vienkārši ir “dzen” sajūtas (mīnus fiziskās sāpes, protams).
Pēc aptuveni stundu ilga skrējiena jūti, kā sakārtojas apziņa, bet pēc tam sāc ieslīgt meditācijas stāvoklī. Un pēc tam jūti tādu mieru! Tev vienkārši nav spēka dusmoties kāda iemesla dēļ. Kad es skrienu, esmu laimīgs un mierīgs cilvēks.
Skrienu, lai atgūtu kontroli
Marta no Mančestras, 25 gadi
Mana pirmā ultramaratona laikā Nepālā man uzbruka pilnīgi nepazīstams cilvēks.
Man ļoti negribējās turpināt distanci, taču to darīju par piemiņu manai bērnības draudzenei, kas pirms vairākiem gadiem izdarīja pašnāvību.
Un es aizskrēju līdz finišam. Kopš tā laika man šķiet, ka mans ķermenis grib traucēt man skriet.
Kad izeju pa durvīm, lai dotos skrējienā, manu ķermeni it kā sastindzina ledus. Kad tas notika pirmoreiz, es biju kopā ar suni. Man rokās bija pavada, es biju treniņtērpā, bet nespēju pakustēties ne par centimetru. Kopš tā laika tas noticis vairākas reizes. Šķiet, pirmoreiz es tā nostāvēju divas stundas, kamēr suns nepalēcās un neizveda mani no stupora stāvokļa.
Tagad skrējiens man ir daļa no atjaunojošas procedūras kopā ar terapiju. Pēc minētā uzbrukuma es nolēmu, ka skriešana būs man glābiņš, es skrienu, lai gūtu spēkus, atkal kontrolētu situāciju. Pagaidām vēl neesmu gatava nākamajam supermaratonam, bet mans laiks pienāks.
“Ļauj abstrahēties no rūpēm un pabūt vienatnē ar sevi” – Džefs no Londonas, 29 gadi
Skrējiens ļauj uz laiku aizmirst par apkārtējo pasauli. Esmu intraverts cilvēks, un man ir vajadzīgs laiks, lai sakopotu domas un atrisinātu dzīves izaicinājumus.
Skriešanas laikā domas noskaidrojas, to gaitu nekas nepārtrauc, es varu visu apdomāt, man vieglāk būt izlēmīgam un tikt galā ar emocijām. Man kā uzņēmējam tas viss ir ļoti svarīgi. Labākie lietišķie risinājumi man ienākuši prātā tieši skrējiena laikā.
Man traucē jaunās tehnoloģijas.
Jā, sociālie tīkli ļauj mums 24 stundas diennaktī atrasties kontaktā ar citiem cilvēkiem. Taču tas ir pārmērīgi.
Kad es skrienu, es pa īstam varu ar sevi atrasties viens pret vienu, šī brīvā telpa man ir vienkārši nepieciešama.
“Es pametu darbu, lai nodarbotos ar ultramaratonu izpēti”
Betana no Londonas, 33 gadi
Es sāku skriet garās distances pirms sešiem gadiem, lai pārdzīvotu smagu šķiršanos. Un skriešana man palīdzēja saprast, ko es patiešām vēlos no dzīves. Es pametu finansistes darbu, lai nodarbotos ar dzimumu stereotipu izpēti skriešanā. Lai veiktu pētījumus, man pašai ir jāskrien, un man tas ārkārtīgi patīk!
Garo skrējienu laikā nekad nezini, kas var notikt, ir jāsaprot, ka tu nekontrolē visu, dzīvē man ne vienmēr tas izdodas.
Un tomēr visas manas personiskās lietas tagad vedas daudz labāk: oktobrī es izeju pie vīra.
Martā es piedalījos ļoti grūtā 579 kilometru garā stafetē “Speed Project” no Losandželosas līdz Lasvegasai. Nav viegli citiem izskaidrot sajūtas, ko dod šāda distance, bet par sevi es sapratu sekojošo: esmu ļoti izturīga. Mēdz būt, ka tev ir ļoti smagi un dažkārt pat garlaicīgi, tu mīņājies uz vietas, bet citkārt tu jūties lieliski un burtiski lido.
“Skriešana sniedz vienlīdzības sajūtu”
Zeinaba no Kabulas, 24 gadi
Bērnībā man nebija paraduma skriet, konservatīvajā afgāņu sabiedrībā tas nav pieņemts. Es sāku skriet pirms pāris gadiem, kad ievēroju, ka manas istabas biedrenes dodas rīta skrējienā katru otro dienu.
Kādā rītā es vaicāju kaimiņienēm, vai varu doties skrējienā kopā ar viņām un bez apstāšanās pieveicu 10 kilometrus. Tad es pirmoreiz sajutu brīvību, ko dod skriešana svaigā gaisā. Manas draudzenes bija ļoti pārsteigtas, ka es neatpalieku no viņām.
Tad arī viņas man pastāstīja, ka gatavojas 402 kilometru garam ultramaratonam Šrilankā. Toreiz es nodomāju: lūk, tas ir lieliski – divas afgāņu meitenes gatavojas piedalīties starptautiskās sacensībās. Tagad es to varu teikt arī par sevi.
Kad es skrienu, es jūtu, ka Afganistānā nav atšķirību sieviešu un vīriešu tiesībās. Es gribu, lai mūsu vīrieši saprastu: sports nedrīkst būtu tabu sievietēm, mēs varam skriet maratonus ne sliktāk par vīriešiem. Es gribu lauzt stereotipus. Mēs ar savu skriešanas partneri trenējāmies vakaros pat Ramadāna laikā.
“Pārstāju lietot narkotikas un sāku skriet”
Katra no Kalifornijas, 54 gadi
27 gados mani arestēja, un uz diennakti es nokļuvu aiz restēm. Tā bija briesmīgākā pieredze manā dzīvē, es tā pārbijos, ko nolēmu pielikt punktu pagātnei.
Vēl koledžā es sapinos ar sliktu kompāniju, kas nepārtraukti rīkoja ballītes.
Sāku tikties ar puisi, kas lietoja metamfetamīnus, un palēnām arī es ar tiem aizrāvos.
Rezultātā mūs abus arestēja. Man nozīmēja pusgadu ilgu rehabilitācijas programmu, katru dienu man bija jāiet uz anonīmo narkomānu sapulcēm. Pēc sešiem mēnešiem man izdevās uzveikt atkarību.
Jau 25 gadus es ne reizi neesmu lietojusi narkotikas. Skriet es sāku, lai atrastu kaut ko, kas varētu aizstāt narkotikas. Reiz es ieraudzīju sludinājumu ar aicinājumu pievienoties maratonam. Padomāju – kāpēc gan ne? Un uzreiz noskrēju 10 kilometrus. Bet jau pēc trim mēnešiem man bija pirmais pilnvērtīgais maratons. Drīzumā tam sekoja ultramaratoni.
Es skrienu 160, 320 un 480 kilometru distances. Pēc tādiem skrējieniem sev saki: “lūk, tas ir kaut kas!”, tu esi kaut ko sasniegusi, tas ir patiess kaifs. Pasaulē nav vairāk kā desmit cilvēku, kas 160 kilometrus ir noskrējuši vairāk kā simt reižu, un es esmu viena no viņiem. Var sacīt, ka tagad man ir cita atkarība – skriešana.
