Dziļš miers 0
Es ne reizi vien esmu bijusi narkomānu bērēs. Šādās bērēs nav asaru un izmisuma. Tās mēdz būt ļoti klusas, un cilvēki, kas apglabā savu bērnu, izskatās vienaldzīgi: vienmērīgas intonācijas, noteiktas darbības, apdomīgi izvēlēti vārdi. Pēc šī ledus miera pat spēju noteikt, ka šis jaunais cilvēks zārkā bijis narkomāns. Kas ar viņiem ir!? Pārakmeņojušies no sērām vai paši ir kaut kādu vielu ietekmē?
Man reiz stāstīja par kādu gadījumu. Sieviete uzdrīkstējās piezvanīt draudzenei, kura nesen bija zaudējusi savu meitu, kura bija pārdozējusi. Viņa ļoti uztraucās, kā runāt, taču draudzene pacēla telefonu, neraudāja, tikai nespēja parunāt, jo sēdēja… frizētavā. Draudzene samulsa: “Kā tad tā!? Miesa vēl nav atdzisusi, bet tu…” “Bet vai tu zini, ko nozīmē IK DIENU savu bērnu apbērēt?” viņai atvaicāja pretī. “Es to darīju pēdējos trīs gadus ik dienu. Viņa mira ik dienu. Un tagad, kad tas ir noticis īstenībā, man ir vieglāk.”
Avots: miloserdie.ru, Ekaterina Savostjanova
Ja jums ir pieredzes stāsts par narkomāniju, lai ar kādām beigām tas būtu, – aicinām ar to dalīties. Tāpat sūtiet jautājumus, ko varam uzdot speciālistiem. Rakstiet portāla Veselam.lv redaktorei: [email protected]v Esiet sadzirdēti un varbūt jūsu pieredze palīdzēs kādam.
